Latvijā vēsturnieka profesionālā autoritāte tiek mērīta nevis pēc argumentācijas vai izmantotajiem faktiem, bet pēc izdabāšanas kolektīvajā atmiņā pastāvošajiem spriedumiem vai valsts ideoloģiskajam pasūtījumam." Manuprāt, šī doma nav ķecerīga, jo tā ir šodienas Latvijas, iespējams, visas pēcpadomju telpas realitāte – sabiedrība un valsts pieprasa komplimentārus viedokļus par tās pagātni un vēsturnieku elite ļaujas šim spiedienam. Profesionāla un kritiska pieeja pagātnes pētniecībai pēc būtības nav nepieciešama, jo vēsture pēcpadomju sabiedrībā nav intelektuāla matērija, bet gan savas identitātes stiprināšanas un apliecināšanas instruments. Ir izdevīgi, ka pastāv tikai divi viedokļi par pagātni – "mūsējais" un "svešais/nepareizais" ar kuru tad var veiksmīgi cīnīties, uzstāties medijos, veidot oponējošas dokumentālās filmas un izraidīt kādu no valsts. Frontes līnija ir skaidra un, kas nav ar "mums", tas ir pret "mums".

Lasu Artura Heniņa "Ventas sakta" (Preses nams: Rīga, 2002. ISBN 9984-00-423-6)- novadpētniecisku Skrundas vēstures aprakstu. Ļoti foršs, gana noderīgas informācijas. Taču viens man iekrita sirsniņā, lasot par 1905. gada notikumiem.

Stāstīts, kā skrundenieki 1905. gada decembra pirmajā pusē izdomājuši, ka vajadzētu tā kā Rudbāržu barona pili nodedzināt. Paša barona tur nav bijis, taču tā derdzīgā ēka kā 700 verdzības gadu simbols lepni slējusies tāda tīra un kārtīga kā dadzis baurim dibenā:
"Tas apzinīgajiem skrundeniekiem nepatika. Viņi nolēma izsvilināt šo ligzdu. (..) Gadījās arī pats muižas pārvaldnieks un nobijies lūdza Rudbāržu rīcības komitejas vārdā, lai mēs istabas nepielāčojot ar savām dubļainajām kājām. Zommers tam zem deguna pabāza Erdmaņa izrakstīto pavēli par muižas dedzināšanu, (..) - Tūliņaizvāciet laukā savu personīgo īpašumu no pils! - es uzsaucu meitām un pārējiem muižas dienderiem. - Bet barona mantu neaiztikt! Nu sākās paniska mantas glābšana. Vilka skapjus, gultas, aizsaiņus. (..) Kad iznācām no pils, muižas ļaudis vēl arvien vilka "savas" mantas. Parkā to jau bija sakrauta liela kaudze. Visvairāk mantu bija resnajam pavāram (..) Zommeram kāda meita klusu pačukstēja, ka pavārs velkot laukā barona mantas, uzdodams tās par savām. (..) Esmu dzīvē redzējis daudz komisku situāciju un skatu, bet kaut ko līdzīgu ainai, kas norisinājās ar resno pavāru, neesmu redzējis. Pavārs sāka trīcēt, nokrita ceļos un nevarēja izrunāt neviena sakarīga vārda (..) lepnajā bibliotēkā sametām grāmatas uz grīdas un likām tās ar petroleju aplaistīt. (..) irlavnieks, kas jau bija "speciālists" šajās lietās (uz viņa birkas stāvēja trīs nodedzinātas pilis), lika izlaistīt mazas petrolejas strūkliņas no bibliotēkas pa citām istabām abos pils stāvos. (..) Bija rāma nakts. Liesmas cēlās stāvus gaisā (..) Rudbāržu pils bija ļoti lepna ēka un stāvēja augstā kalna galā. No turienes uz visām pusēm bija redzams, kā gan šur, gan tur tālākā apkārtnē liesmoja baronu pilis. Vēsture ir saskaitijusi, ka Rudbārži bija tikai viena no četrdesmit Kurzemes baronu pilīm, ko nodedzināja satracinātie zemnieki." (250.-253. lpp.) "Rudbāržos bija liels spirta brūzis, kas līdz latviešu revolucionārās varas dienām bija pieražojis pilnus rezervuārus. (..) Uz Rudbāržiem ļaudis sāka doties no malu malām, gan kājām, gan braukšus - kā dienā, tā naktī. Kā drudzis bija sagrābis ļaudis. (..) spirtu gan nesa, gan veda pudelēm, krūkām, karlīnēm, enkurēm, drunešiem un citiem traukiem. Svinēja lielus brīvības svētkus." (249. lpp.) Sadzērušies latviešu zemnieki vai ik dienu braukuši uz muižas iršu (briežu) dārzu izšaut briežus un stirnas, kas tur dzīvoja iežogojumā, to pilnībā iznīcinot. (256. lpp.) - Tas viss tiek aprakstīts ar lepnumu un aizrautību, tb nepārprotami tiek atzīts par labu esam.

( turpinājums )

Šķiet, absolūtais vairums ļaužu neuztver vēsturi kā zinātni, kurai ir savas metodes un patiesības noteikšanas kritēriji, bet gan kā atmiņu stāstu (mītu) un leģendu apkopojumu, "kā bija". Modernais austrumeiropietis tapis visnotaļ autoritāros apstākļos (pāris demokrātijas eksperimenti šajā reģionā starpkaru periodā neko daudz iespaidot nepaspēja), un savu izpratni par vēsturi veidoja, balstoties uz tā, ko izlasīja grāmatās, avīzēs, skolas mācību literatūrā, dzirdēja pa radio un televīziju, t.i. visai strikti cenzētu informāciju, neatkarīgi no valdošā politiskā režīma*. Līdz ar to viņam veidojās visai monolīts un pretrunām neapgrūtināts priekšstats par vēsturi kā tādu.

( dažas_tēzes )

Ledus ir sakustējies, piesēdētāju kungi - patiesi ir XXI gadsimts, secinu, vērojot jūtubē nevis joku rullīšus, bet savu mentoru, izmantojot nevis zoss spalvu un pergamentu, bet modernākas tehnoloģijas. :)

Svētais Nikolajs un Santa Klauss - no viduslaiku pielūgsmes objekta līdz mūsdienu kičam

Principā nevar ticēt nevienai vēsturiskai liecībai fotogrāfijā, ja tā "piepeši atrasta" kur pēc 1980. gada (ja nav dzelžainu pierādījumu, ka tā patiesi putējusi kāda archīva plauktā un fiksēta krietni agrāk, tikai nav izmantota, un arī tad labāk pārbaudīt).

Interesants moments, kas man izskaidro, kāpēc tik maz kas saglabājies no nacistu koncentrācijas nometnēm, aber ko tagad tūristiem rāda, pa lielam ir vēlāk tapušas butaforijas. Izrādās, austrumu okupācijas zonas nometņu inventārs tika smuki sapakots un pārvests uz PSRS, kur nodots GULAGam.

( dokuments )