| |
| Paula Šīmaņa atbilde uz Latvijas ģenerālkonsula Berlīnē E.Švēdes publisku paziņojumu, ka Latvijas Bankas kredīti vispirms jāizsniedz tikai etniskajiem latviešiem, jo galvenokārt viņu līdzekļi esot ļāvuši šo banku nodibināt: Dr.Iur. Pauls Šīmanis Nacionālā īpašuma pārdale Latvijā(fragmenti) Kad 1918. gada 18. novembrī Latvija konstituējās kā valsts, tās līdzekļus sastādīja vienīgi priekšteces mantojums, ar ko, protams, nepietieka, lai veidotu valsts budžetu. Tam līdzās pastāvēja visai ievērojams privātīpašums, kura būtisko daļu sastādīja šādi faktori: 1. Laukos: a) liels bruņniecības kapitāls un nekustamais īpašums – nelatviešu rokās; b) ļoti bagāti un lieli zemes īpašumi ar milzīgām mežu platībām, kuras veidoja valsts galveno bagātību – nelatviešu rokās; c) pa daļai turīgi, pa daļai parādos ieslīguši vidēji un sīki zemes īpašumi – latviešu rokās. 2. Pilsētās: a) lielā mērā izpostīta industrija – nelatviešu rokās; b) dzīvotspējīga tirdzniecība – nelatviešu rokās; c) rentes īpašums ar saimniecību uz plašas bāzes – nelatviešu rokās; d) nekustamais īpašums ar nelieliem parādiem, pa lielai daļai piederošs dažādām biedrībām – nelatviešu rokās; e) parādos pilnīgi iestidzis nekustamais īpašums – latviešu rokās. ( vēl ) | |
|
| Dr.Iur. Pauls Šīmanis
Eiropeiskā apziņa
Dažādu tautību, dažādu kultūras kopienu netraucēta līdzāspastāvēšana kopīgā valstiskā telpā ir iespējama tikai ar priekšnoteikumu, ka tiek skaidri norobežoti pienākumi, kuri izriet no valstiskās piederības, no vienas, un no tautiskās piederības, no otras puses. Kā allaž šādos gadījumos, nemainot teikuma jēgu, vārdu „pienākumi“ var aizvietot ar vārdu „tiesības“. Tautība nevar pretendēt uz politiskajām saistībām attiecībā pret citu valsti, savukārt valsts nedrīkst piešķirt tiesības atkarībā no savu pilsoņu kulturālajām saistībām.
( vēl ) | |
|
| Visas jaunās diskusijas, par kurām sabiedrība šokā (c), ir labi aizmirstas (šodienas disputu dalībnieki nav labi mājasdarbu pildījuši) vecās. Dr.Iur. Pauls Šīmanis
Valsts tauta un minoritāte.
Pēc „Rigasche Rundschau“ redakcijas redakcijas lūguma V.Vulfiusa (W.Wulfius) kungs mūsu laikraksta vakardienas numurā ir aplūkojis trīs žurnāla „Europäische Gespräche“ burtnīcas, sevišķi rūpīgi iztirzājot kādu manis sacerētu rakstu. Vulfiusa kungs ir uzskatījis par vajadzīgu manis izklāstītajai valstiski tiesiskajai domu gaitai nostādīt pretī „pareizi izprastu baltiešu ideoloģiju“, kuru, kā viņš uzskata, „pilnīgi izjust un intuitīvi saprast spēj, protams, vienīgi cilvēks, kura īstās saknes ir Baltijā“. Mans nolūks nav sekot Vulfiusa kungam un apgalvot, ka neizbēgami jāpastāv saiknei starp pārliecību un „sakņu īstumu“. Man jālūdz, lai lasītāji kopā ar mani gluži prozaiski nostātos uz lietišķu apsvērumu pamata. Man šķiet, ka jautājumi, kas rodas šajā sakarā, mūsu tautas politiskajai nākotnei ir pietiekami svarīgi, lai tos pārbaudītu pēc labākās apziņas un sirdsapziņas, nebaidoties no ostrakisma savas izcelšanās īstuma vai neīstuma dēļ.
( vēl ) | |
|
| Pa laikam lūkojot tīklā kādu nebūt info par kādu nebūt muižu, lasu novadpētniekus pieminam fon Zīversus kā īpašniekus gan šur, gan tur. Bet ieteiktu tā uzmanīgi ar tiem Zīversiem. Lieta tāda, ka Baltijā dzīvojušas trīs dzimtas ar aplam līdzīgu uzvārdu, kuras viena otrai nebija nekādos rados: von Sievers (Zīversi), von Sivers a.d.H. Duckern und Glude (Ziversi) un von Sivers a.d.H. Euse (Siversi). Tā kā, pirms rakstīt referātu par dzimtā pagasta vēsturi, ieteiktu seno dzimtu klātesamību pārbaudīt pēc heraldikas. fon Ziversu ģerbonis:  ( ģerboņu_atšķirības ) | |
|
| Manuprāt lielākā kļūda ir tajā, ka uz tā laika notikumiem raugāmies no mūsdienu viedokļa, pie tam aizmirstot, ka daudzi jēdzieni tajā laikā bija ar visnotaļ atšķirīgu saturu. Piemēram, kaut vai pamatapzīmējumi „vācietis“ un „latvietis“. Mūsdienās tie ir tikai etniskās piederības apzīmējumi, un tā arī tos lietojam un saprotam, taču XIX-XX gs. mijā tie vairāk bija kultūras, sociālā slāņa apzīmējumi. T.i. aizpagājušā gadsimta beigās izglītots cilvēks automātiski tika uztverts kā „vācietis“, savukārt neizglītots automātiski bija „latvietis“ (tikko „latvietis“ guva izglītību vācu valodā un iekļāvās vāciskajā kultūrā – citas jau nebija, - tā automātiski kļuva par „vācieti“, par ko arī bija Valdemāra un Tērbatas univ. rektora strīds). Protams, paralēli tā apzīmēja arī etnisko piederību, taču kā otršķirīgu nozīmi - politiskais nacionālisms šajā reģionā tikai dzima, un etniskā piederība kā pašidentifikācijas pamats bija aktuāla vēl visai mazai daļai „jauno“ latviešu, un praktiski neskāra ne latviešu pamatmasu, ne vācbaltiešus kā etniski jauktu sabiedrības daļu (tie kā subetnoss bija izveidojies, uz vācu kultūras un izglītības bāzes saplūstot gan vācu, gan britu, franču, zviedru, latviešu, igauņu, krievu u.c. elementiem). ( pļupļurpļur ) | |
|
| Cerūzis Raimonds. Vācu faktors Latvijā (1918-1939). Politiskie un starpnacionālie aspekti. - LU Akadēmiskais apgāds: Rīga, 2004. - 291 lpp. 2. nodaļa, Vācu faktors Latvijas valsts veidošanas posmā 2.1. Baltijas valsts idejas ģenēze un īstenošana Politiskā situācija Krievijā 1917. un 1918. gada mijā bija ārkārtīgi nestabila. Lielinieku valsts apvērsums mudināja vācbaltiešus veikt pretpasākumus, lai Latvijas teritorijā nepieļautu varas izslīdēšanu no vācu rokām. Lielinieku vara Latvijā vācbaltiešiem nekādā gadījumā nebija pieņemama, tā nozīmēja gan īpašumu atsavināšanu, gan arī iztēlē saistījās ar visa veida represijām. Liela daļa vācbaltiešu lika vienādības zīmi starp lieliniecismu un latviešiem, kurus uzskatīja par pārliecinātiem un neaprēķināmiem revolucionāriem. (Ņemot vērā, ka savi 60-70% latviešu bija atklāti lielinieciski, un arī t.s. pilsoniskās partijas aicināja pārdalīt īpašumus visnotaļ lielinieciskā garā, tā kā nebūtu jābrīnās par šādu viedokli. - I.)Ne visi Baltijas vācieši bija droši, ka situāciju izdosies glābt. Kamēr viena daļa vācbaltiešu, sajuzdami politiskās varas maiņas draudus, uz laiku pameta Latviju, daži viņu pārstāvji steidzās pārņemt valsts varas iniciatīvu. Vācbaltiešiem šajā brīdī bija pieņemami visi valstiskuma varianti, kas saglabātu un garantētu vācbaltiešu kā sabiedrības virsslāņa priviliģēto stāvokli Latvijas teritorijā. (Šādam apgalvojumam, ka pamatmotivācija bijusi cīņa par privilēģiju saglabāšanu, 1918. gadā nav nekāda faktoloģiska pamatojuma, taču tas tiek atkārtots vēl un vēl. Tā laika sabiedrībā dažādu sociālo slāņu priivilēģijas tika uztvertas kā pašsaprotamas, un tikai retais kaut teorētiski varēja pieļaut, ka profesors un cūkgans varētu būt vienlīdzīgi - tas vienkārši nebija iespējams un neviens ne par ko tādu nedomāja. Tikpat "pamatoti" var apgalvot, ka 18.11.18. LR tika dibināta tikai tāpēc, lai iedzīvotāju latviešu daļa tiktu priviliģētā statusā. Tb manuprāt vācbaltieši vienkārši redzēja, ka Krievija sabrukusi un ir iespēja no tās atdalīties, ne par kādām privilēģijām runas nebija, par tām cīņa sākās 1920. gados. Tā kā te nu autors vienkārši ieņem klasisko latvisko antivāciskās propagandas pozīciju, radot lasītājā attiecīgu noskaņojumu. - I.)Noturīgākā valstiskuma ideja, kas, pēc vācbaltiešu uzskatiem, nodrošinātu vācbaltiešu kā sabiedrības vadošā virsslāņa iespēju saglabāšanu, bija tā dēvētā Baltijas valsts ( baltischer Staat, Baltenland), kas paredzēja vienotā valstiskā vienībā iekļaut visas bijušās Krievijas impērijas Baltijas provinces. Ar dažām atrunām var pat uzskatīt, ka Baltijas valsts ideja vācbaltiešu politiķu aprindās bija aktuāla no 1918. gada pavasara, kad Vācijas militārpolitiskajā kontrolē un jurisdikcijā nonāca arī Latvijas teritorija aiz Daugavas labā krasta, kā arī Ziemeļbaltija, līdz pat brīdim, kad 1921. gada 1. februārī Berlīne atzina Latvijas valsti de iure. Savukārt pašu Baltijas teritorijas pievienošanu Vācijai vācbaltiešu politiskie eksperti publikācijās jau kara pirmajos gados uzskatīja par nenovēršamu un gaidīja ar lielu saviļņojumu. [1] (Par saviļņojumu nespriedīšu, jo šķiet, ka pāris entuziastu izteikumi un okupācijas cenzūras kūrēta prese nebūs tas objektīvākais rādītājs, taču par Krievijas sakāves nenovēršamību tai laikā gandrīz nevienam šaubu nebija. - I.)( tālāk ) | |
|
| Latvijas Republikas dibināšanu 1918. gada 18. novembrī uzreiz apsveica un piedāvāja sadarbību Baltiešu progresīvā partija, Jaunbaltiešu savienība, citas organizācijas, kā Baltiešu demokrātiskā partija, izvēlējās nogaidīšanas taktiku, savukārt konservatīvās Baltiešu savienība un Nacionālliberālā partija bija visai naidīgi noskaņotas. Latvijas Republikas Pagaidu valdībā (kuras Ministru kabinets tika veidota pēc mononacionāla principa - I.), 1918. gada decembrī ministru vietnieku līmenī tika pielaisti 3 vācbaltiešu pārstāvji: par Izglītības ministra vietnieku kļuva K. Kellers (Baltiešu demokrātiskā partija), par Tirdzniecības un rūpniecības ministra vietnieku A. fon Klots (Baltiešu progresīvā partija), par Valsts kontrolieri - E. fon Rozenbergs (Baltiešu progresīvā partija).
20. gadsimta Latvijas vēsture. II daļa : 1918.-1940. / red. V.Bērziņš - Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2003., 13. lpp. | |
|
| Ja vispār, valdot lozungiem „pašnoteikšanās tiesības“ un „demokratizācija“, ir kāds ceļš, kas mūsu dzimteni ved garām boļševistiskā haosa bezdibenim, tad tā ir saprašanās starp baltiešiem* un plašiem latviešu iedzīvotāju slāņiem, tas ir, ar latviešu pilsonisko** demokrātiju. Turklāt, latviešiem jau ir šīs aprindas pārstāvoša organizācija – „latviešu Nacionālā padome“ – savukārt baltiešiem šādas pārstāvniecības nav.
C.v.D. Baltische Zukunftsfragen. // Libausche Zeitung. 2.11.1918. S. 1 ---- * "Baltieši" - vācbaltiešu pašnosaukums. ** Pilsonība - pilsētu turīgie iedzīvotāji, kam, atbilstoši mantas cenzam, bija pašvaldības vēlēšanas tiesības. | |
|
| No Ernestīnes Šulcas-Ašerādenas dzim. fon Kampenhauzenas vēstules: "Ja man būtu bijis jādara tas, kas katrai, kura apprecas uz laukiem, brīnumainā kārtā tūlīt jāsaprot, proti, jāmāk izārstēt ikviena zemnieka vai [muižas] saimes cilvēka slimība, es patiesi būtu bijusi nelaimīga, jo man nebija ne jausmas par medicīnu. Bet arī šajā lietā Dievs man bija žēlīgs, jo Remberts šo uzdevumu veica ar prieku un veiksmi. Viņam [priekš zemnieku ārstēšanas] bija iekārtota tīri glīta aptieka, kur starp labi sarindotām pudelēm un burkām visu viegli varēja atrast, un ar praktizēšanu viņam laimējās. Tikai īpašos gadījumos nācās meklēt ārstu, kas bija trīsdesmit verstu attālumā."
Fēgezaks Z. fon., Senči un pēcteči. - Vesta-LK: Rīga, 2011., 319. lpp. | |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}