20 января.
В 6 часов утра бомбой к нам в спальню влетела Юлия и выпалила, что в доме уже опять идут обыски. С моей больной сделалось дурно; причиной оказались четыре великолепные серебряные вазы, принесенные вчера ее племянницей из соседней квартиры и теперь находившиеся в шкафу в ее комнате. Терять нельзя было ни минуты; положили их в простой мешок и засунули с помощью кухарки Эммы в кухне в мусорный ящик. Вскоре пять вооруженных латышей заявились к нам в квартиру, и начался обыск. В буфете было еще оставлено кое-какое серебро, которое ими было взято. Смотрели всюду - в шкафах, столах, но ничего особенно не перерывая; пробовали диваны и кресла. Так переходила они из комнаты в комнату. Около моей кушетки-сокровищницы стояла прикрытая занавесью 30-фунтовая жестяная банка с кофеем, они заглянули и под кушетку, но банки около не заметили. В общем, искали благодушно, хотя все пятеро были латыши. Пока они делали обыск у Штр., где забрали весь табак и сахар, я прошла в кухню, чтоб перенести драгоценный мешок в комнату, но Эмма уже по собственному почину меня предупредила. Обыск кончился более чем благополучно. М. напоила их в кухне кофеем. Из запасов они взяли сравнительно тоже не так много. Только вино взяли всё, оставив несколько бутылок, по моей просьбе, старикам. Вино, по-видимому, и табак их особенно любезно настроили. Без всякого сомнения, что всё это они национализировали исключительно в свою пользу. Итак, мы расстались дружелюбно. После их ухода, улучив удобный момент, я снесла две вазы вниз к В. Но две другие старушки хотели оставить у себя, ссылаясь на то, что обыск был и так хорошо сошел, что теперь нам бояться ровно нечего. Я им не противоречила. В пятом часу зашла к Д., она уже была на ногах и работала. Возвращаясь домой, я встретила у нас во дворе штатского, лицо которого мне показалось знакомым. Он скрылся в другом подъезде нашего дома. Уже поднимаясь по лестнице, я вспомнила, где я его видела; это был один из пяти делавших у нас утром обыск. Весь вечер я не могла отделаться от неприятного чувства, произведенного этой встречей. У больной сидели как раз гости и, узнав, что у нас уже был обыск и сошел благополучно, собирались нам завтра прислать уйму вещей. Потом, прощаясь с ними, я просила их завтра еще ничего не присылать. Старушка моя удивленно на меня посмотрела, но ничего не сказала. Уже лежа в постели, я все еще думала о неприятной встрече.
( teksts )

31 декабря 1918 г.
Сегодня канун Нового Года, какой печальный для нас всех. В городе страшная паника. Слухи о приближающейся красной армии встревожили всех. Из имений всё устремилось в город. Поезда один за другим уходят, увозя несчастных беженцев. Последние части немецкой оккупационной армии ушли утром. Немецких солдат почти не видно. Так называемая «Железная дивизия" частью тоже ушла, меньшая часть еще вместе с ландвером172 на фронте. Перед уходом немецких частей можно было часто видеть на улицах, как немецкие солдаты продавали свои ружья латышам. Пока еще один Балтийский ландвер частью на фронте, частью в городе старается поддержать порядок. С приближением внешнего врага и внутренние большевики подняли головы. В казармах взбунтовалась целая латышская часть ландвера. Она была усмирена по требованию английского адмирала Нельсона временным латышским правительством. Расстреляно десять зачинщиков. Два английских крейсера еще находятся в Рижском порту; латышское временное правительство тоже пока еще в городе.
В четыре часа дня везде в городе появились расклеенные объявления за подписью адмирала Н. и латышского временного правительства о том, что слухи о приближении к Риге целой красной армии лишены всякого основания; те небольшие отряды, которые замечены были в различных местах, суть не что иное, как отдельные разбойничьи банды, которые частью рассеяны, частью уничтожены нашими храбрыми добровольцами. В заключении английский адмирал обещает населению полную безопасность, ссылаясь на присутствие английских кораблей. Население ожило, и многие, имевшие билеты на пароходы, вернули их или переуступили, решив, что, пожалуй, паника преждевременна и, как всегда, у страха глаза велики. Я лично думаю, что дни Риги сочтены. Мои belles-soeurs173 со всеми детьми уже три дня как покинули город и уехали в Германию, мужья их пока в ландвере.
( teksts )

Tautas sadzīviskā atmiņa, jeb iz viena kamrāda bērnības atmiņām: "1918 - 1919. gadā, kad te režīmi mainījās diezgan bieži, Jūrmalā tāpat kā citur Latvijā bija ļoti švaki ar pārtiku. Tie, kuri vai kuru radi audzēja lopus un dārzeņus, vēl kaut kā iztika, bet pilsētniekiem īpaši daudz nebija ko ēst. Kad es bērnībā ķērnājos ar ēdienu, vectēvs vienmēr bargā balsī atgādināja savu Dubultu kaimiņu, kādas vācbaltu ģimenes likteni: "un mazie Terīnes (tas bija viņu uzvārds) vienkārši apmira badā, jo viņiem nebija ko ēst - tā kā viņi bija vācieši, neviens latvietis viņiem nepalīdzēja ar pārtiku. Bet tu, mazā ute, nemāžojies un ēd savu putru!"

„Nodomāju braukt uz Berlīni un tur mēģināt ko darīt mūsu dzimtenes labā. No barona Pīlara dabūju zināt, ka jūs nobraukuši uz Stetini, un tā kā viņš dodas turp, tad ar viņu aizsūtu jums šo vēstuli. Viņas sūtīšana stāv sakarā pa daļai ar mūsu vispārējo lietu. Barons Pīlars brauc uz Stokholmu kā Baltijas valdības padomes prezidents un priekšstāvis un arī kā Baltijas muižniecības pilnvarnieks salīgt ar Zviedrijas valdību par spēku sūtīšanu uz Baltiju Baltijas atsvabināšanai no krievu lieliniekiem. ( tālāk )

Manuprāt lielākā kļūda ir tajā, ka uz tā laika notikumiem raugāmies no mūsdienu viedokļa, pie tam aizmirstot, ka daudzi jēdzieni tajā laikā bija ar visnotaļ atšķirīgu saturu. Piemēram, kaut vai pamatapzīmējumi „vācietis“ un „latvietis“. Mūsdienās tie ir tikai etniskās piederības apzīmējumi, un tā arī tos lietojam un saprotam, taču XIX-XX gs. mijā tie vairāk bija kultūras, sociālā slāņa apzīmējumi. T.i. aizpagājušā gadsimta beigās izglītots cilvēks automātiski tika uztverts kā „vācietis“, savukārt neizglītots automātiski bija „latvietis“ (tikko „latvietis“ guva izglītību vācu valodā un iekļāvās vāciskajā kultūrā – citas jau nebija, - tā automātiski kļuva par „vācieti“, par ko arī bija Valdemāra un Tērbatas univ. rektora strīds). Protams, paralēli tā apzīmēja arī etnisko piederību, taču kā otršķirīgu nozīmi - politiskais nacionālisms šajā reģionā tikai dzima, un etniskā piederība kā pašidentifikācijas pamats bija aktuāla vēl visai mazai daļai „jauno“ latviešu, un praktiski neskāra ne latviešu pamatmasu, ne vācbaltiešus kā etniski jauktu sabiedrības daļu (tie kā subetnoss bija izveidojies, uz vācu kultūras un izglītības bāzes saplūstot gan vācu, gan britu, franču, zviedru, latviešu, igauņu, krievu u.c. elementiem).
( pļupļurpļur )

Firsti Līveni bija vecas baltiešu muižniecības atvases. Pēc prof. Franča Baloža raksta “Latvija un latvieši" (pārspiests angļu valodā “Journal of Central European Affairs”, Vol. 6, No. 3, January 1947, USA), Līvena cilts cēlusies no latviešu ķēniņa Kaupo. Pēc “Almanach de Gotha", 1911. g. Un 1936. g. izdevumiem un krievu galma 1915. g. kalendāra “Pridvornij Kalendar" Līvena ģimenes ciltstēvs bijis bīskapa Alberta lībiešu lēnesvīrs Gerardus Livo. Šķiet, ka pēdējais bijis arī grāfa fon Ungern-Šternberga ģimenes ciltstēvs. Jau kopš XVIII gadsimteņa beigām Līvena cilts locekļi bija saistīti ar krievu galmu. Anatolija Leonida Līvena (Lieven) vectēva vecāmāte bija cara Pāvila I bērnu audzinātāja. Viņa tēvs Pauls Līvens (1821.-1887.) bija galma kambarkungs un galma virsceremonijmeistars, ka arī Vidzemes zemes maršals. Viņa māte bija grāfiene Natālija fon der Pālena (von der Pahlen). Anatolijs Līvens bija galma kambarjunkurs un gardes, Viņas Majestātes Marijas Fedorovnas pulka (Chevalier dc la Garde) rotmistrs (jātnieku kapteinis).
( raksts )

Tāpat vien - pārdomām.
Lasot Otto Nonāca - starpkaru perioda propagandas darbinieka, - dienasgrāmatu, uzdūros situācijas raksturojumam Liepājā, 1919. gada janvārī (tb pirms pāris nedēļām Pagaidu valdība turp atmukusi no Rīgas, kurā iegāja sarkanie strēlnieki). Apraksts interesants jau ar to vien, ka Nonācs bija Ulmanim gana pietuvināta persona, grāmatu publicēja laikā, kad Ulmanis bija viens no iekšpolitikas pilastriem un jau kaldināja plānus varas pārņemšanai, tb gan jau autors rūpīgi pārdomāja, ko drukāt un ko nē. Un arī ar visu to starp rindām varam nojaust, kā visi muka no Liepājas, mēģinot rast kādus attaisnojumus, lai tikai tālāk tiktu, un ka ja nebūtu nekrietno vācbaltiešu ļaunprātības (prasība, ka arī latviešiem "jāsargā sava zeme" vien jau ir nekaunība!, acīmredzot tāpēc arī pats Nonācs, būdams 39 gadus vecs un militāri apmācīts, domāja nevis par pievienošanos Kalpaka bataljonam, bet aizmukšanu uz Berlīni, kur noteikti būšot noderīgāks), tad arī Liepāja tiktu pamesta un jaundibinātā valsts izčākstētu, jo visa tās teritoriju nu būtu LSPR.
( citāti )

Cerūzis Raimonds. Vācu faktors Latvijā (1918-1939). Politiskie un starpnacionālie aspekti. - LU Akadēmiskais apgāds: Rīga, 2004. - 291 lpp.
2. nodaļa, Vācu faktors Latvijas valsts veidošanas posmā
2.1. Baltijas valsts idejas ģenēze un īstenošana

Politiskā situācija Krievijā 1917. un 1918. gada mijā bija ārkārtīgi nestabila. Lielinieku valsts apvērsums mudināja vācbaltiešus veikt pretpasākumus, lai Latvijas teritorijā nepieļautu varas izslīdēšanu no vācu rokām. Lielinieku vara Latvijā vācbaltiešiem nekādā gadījumā nebija pieņemama, tā nozīmēja gan īpašumu atsavināšanu, gan arī iztēlē saistījās ar visa veida represijām.
Liela daļa vācbaltiešu lika vienādības zīmi starp lieliniecismu un latviešiem, kurus uzskatīja par pārliecinātiem un neaprēķināmiem revolucionāriem. (Ņemot vērā, ka savi 60-70% latviešu bija atklāti lielinieciski, un arī t.s. pilsoniskās partijas aicināja pārdalīt īpašumus visnotaļ lielinieciskā garā, tā kā nebūtu jābrīnās par šādu viedokli. - I.)
Ne visi Baltijas vācieši bija droši, ka situāciju izdosies glābt. Kamēr viena daļa vācbaltiešu, sajuzdami politiskās varas maiņas draudus, uz laiku pameta Latviju, daži viņu pārstāvji steidzās pārņemt valsts varas iniciatīvu. Vācbaltiešiem šajā brīdī bija pieņemami visi valstiskuma varianti, kas saglabātu un garantētu vācbaltiešu kā sabiedrības virsslāņa priviliģēto stāvokli Latvijas teritorijā. (Šādam apgalvojumam, ka pamatmotivācija bijusi cīņa par privilēģiju saglabāšanu, 1918. gadā nav nekāda faktoloģiska pamatojuma, taču tas tiek atkārtots vēl un vēl. Tā laika sabiedrībā dažādu sociālo slāņu priivilēģijas tika uztvertas kā pašsaprotamas, un tikai retais kaut teorētiski varēja pieļaut, ka profesors un cūkgans varētu būt vienlīdzīgi - tas vienkārši nebija iespējams un neviens ne par ko tādu nedomāja. Tikpat "pamatoti" var apgalvot, ka 18.11.18. LR tika dibināta tikai tāpēc, lai iedzīvotāju latviešu daļa tiktu priviliģētā statusā. Tb manuprāt vācbaltieši vienkārši redzēja, ka Krievija sabrukusi un ir iespēja no tās atdalīties, ne par kādām privilēģijām runas nebija, par tām cīņa sākās 1920. gados. Tā kā te nu autors vienkārši ieņem klasisko latvisko antivāciskās propagandas pozīciju, radot lasītājā attiecīgu noskaņojumu. - I.)
Noturīgākā valstiskuma ideja, kas, pēc vācbaltiešu uzskatiem, nodrošinātu vācbaltiešu kā sabiedrības vadošā virsslāņa iespēju saglabāšanu, bija tā dēvētā Baltijas valsts (baltischer Staat, Baltenland), kas paredzēja vienotā valstiskā vienībā iekļaut visas bijušās Krievijas impērijas Baltijas provinces. Ar dažām atrunām var pat uzskatīt, ka Baltijas valsts ideja vācbaltiešu politiķu aprindās bija aktuāla no 1918. gada pavasara, kad Vācijas militārpolitiskajā kontrolē un jurisdikcijā nonāca arī Latvijas teritorija aiz Daugavas labā krasta, kā arī Ziemeļbaltija, līdz pat brīdim, kad 1921. gada 1. februārī Berlīne atzina Latvijas valsti de iure. Savukārt pašu Baltijas teritorijas pievienošanu Vācijai vācbaltiešu politiskie eksperti publikācijās jau kara pirmajos gados uzskatīja par nenovēršamu un gaidīja ar lielu saviļņojumu. [1] (Par saviļņojumu nespriedīšu, jo šķiet, ka pāris entuziastu izteikumi un okupācijas cenzūras kūrēta prese nebūs tas objektīvākais rādītājs, taču par Krievijas sakāves nenovēršamību tai laikā gandrīz nevienam šaubu nebija. - I.)
( tālāk )