„Nodomāju braukt uz Berlīni un tur mēģināt ko darīt mūsu dzimtenes labā. No barona Pīlara dabūju zināt, ka jūs nobraukuši uz Stetini, un tā kā viņš dodas turp, tad ar viņu aizsūtu jums šo vēstuli. Viņas sūtīšana stāv sakarā pa daļai ar mūsu vispārējo lietu. Barons Pīlars brauc uz Stokholmu kā Baltijas valdības padomes prezidents un priekšstāvis un arī kā Baltijas muižniecības pilnvarnieks salīgt ar Zviedrijas valdību par spēku sūtīšanu uz Baltiju Baltijas atsvabināšanai no krievu lieliniekiem. Par šo lietu ar zviedru valdību bija vedusi sarunas arī izbijušā bēdīgi pazīstamā Latvijas [Pagaidu] valdība. Bet pēdējās pilnīgs naudas trūkums un ātrs sabrukums bija padarījis sarunas nesekmīgas. Pēc tam muižniecība jeb valdonības padome salīgusi ar zviedru valdību un viņai jau kādu naudas daļu iemaksājusi, pēc kam zviedru valdība esot apsolījusi sūtīt 3000 vīru. Solījuma izpildīšanu un sūtāmā karaspēka pavairošanu nu grib panākt barons Pīlars. Šai lietā nu viņam būs jāved sarunas varbūt ne tikai ar zviedru valdību, bet arī ar sabiedrotajiem jeb antantes priekšstāvjiem. Te nu varētu būt vajadzība, ka viņa pilnvara drusku tiktu pastiprināta ar kādu latviešu dalību. Man škiet, ka arī latviešu interese to prasa, lai sarunas un visa rīcība notiek ar latviešu piedalīšanos. Es viņam ieteicu stāties sakaros ar jums. Baltijas Zemes padomes un Valdonības padome šimbrīžam ir vienīgās daudzmaz pilnvarotās iestādes, kuras var Baltijas vārdā ko runāt. Kopā iešana ar baronu Pīlaru arī iznāk 10 reiz vieglāka tādēļ, ka galvenos vilcienos viņš ar mums vienos prātos par nākošo Baltijas kārtību. Domājams, ka galu galā mums būs jāizlīgst ar Krieviju. Varbūt, ka pie tam Vācija varēs palīdzēt; šai virzienā es nodomāju kādus soļus spert.“ (citēts no: Niedra Andrievs. Kā tās lietas tika darītas. – Gauja: Lincoln (Nebraska, USA), 1987., 21.-22. lpp.)
- - - -
Šo vēstuli izlasot, man radās pāris domeles:
1) Janvāra vidū Liepājā Veinbergs runā par Pagaidu valdību kā par ko pagājušu un izjukušu (kas nav nekāds brīnums, ja atceramies, ka absolūtais vairums PV locekļu bija aizmukuši no Latvijas nezināmā virzienā), tb gan jau viņš nebija vienīgais, kam tāds priekšstats.
2) Vienīgās pārstāvniecības organizācijas, kas vēl darbojās, bija Zemes padomes un Reģentu padome, savukārt LPNP un LTP pastāvēja vairs tikai uz papīra, bet to locekļi bija izklīduši – vismaz tāds iespaids rodas, ka tā šķitis Veinbergam (tātad arī daudziem citiem).
3) Rodas iespaids, ka arī latviešu politiskajā vidē bijis savs Baltijas valsts projekts, kura ideja pamatvilcienos saskanējusi ar barona Pilāra (Ādolfs Konstantins Jakobs Pilārs fon Pilhau) pārstāvētās Baltijas muižniecības koncepciju.
4) Nez kāpēc vācbaltiešu aprindas militāru atbalstu meklēja nevis Vācijā, bet gan Stokholmā pie Sabiedrotajiem. Vācija tak tuvāk un brīvprātīgo bezdarbnieku, kā zinām, tur netrūka, kā arī karamateriālu. Kaut kā disonē ar klasisko uzstādījumu, ka vācbaltieši to vien sapņojuši kā kļūt par Vācijas provinci un pakļauties tās ierēdņiem.
Un beidot, moš Zviedrija varētu tā kā prasties atdot vācbaltiešu iemaksāto avansu ar procentiem par visiem šiem gadiem, jo naudu ta saņēmuši, bet karaspēku ta neiedeva. ;)