Man vecmāmiņa deva padomu nekāpt virsū katrai uz taciņas pamanītai čupiņai, tad kedas nebūšot s...dos un nesmirdēšot, savukārt pamatskolā fizikā mācīja, ka katrai darbībai neizbēgami seko pretdarbība. Laudis melš, ka saprātīgs cilvēks spējot prognozēt, kāda tā pretdarbība būs, un izvēlēties, rīkoties, vai nerīkoties, atkarībā no paredzamā rezultāta.

9. maija sakarā manuprāt būtu interesanti korelēt ikgadējo pasākuma dalībnieku skaitu ar izmaiņām iekšpolitikas aktualitātēs (nu tur vēlēšanas u.tml.) kā arī ar nacionālistu aktivitātēm (nu tur minoritāšu skolu likvidēšanas aicinājumi, minoritāšu bērnudāzos valsts valodas ieviešana, valodu referendumi u.tml.) – varētu būt interesanti ar diagrammu līknēm paspēlēties:
* 09.05.1991. - pirmo reizi nekādas parādes, nekādu salūtu, bet Pārdaugavā pie pieminekļa salasās knapi 10 000 līdzjutēju.
* 09.05.1992. - nekādu svinību nav - valdība pozicionējas karā zaudētāju nometnē, kam nav jāsvin uzvarētāju svētkus, - mediji datumu ignorē, Pārdaugavā pie pieminekļa salasās kādi 6-8000 ziedu licēji.
* 09.05.1993. - nekādu svinību nav, 9. maija atzīmēšana ir tīri privāta lieta, līdzjutēji šoreiz salasās savi 20 000, parādās pirmie aģitatori, medijos klusums.
* 09.05.1994. - latviešu medijos klusums, piemin tikai, ka manīti Pārdaugavā pāris PSRS karogi, līdzjutēju skaits nav zināms (visticamāk, mazliet mazāk, nekā iepriekšējā gadā).
* 09.05.1995. - tuvojas Saeimas vēlēšanas, latviešu medijos sāk 9. maiju politizēt (vieni aicina iet un svinēt, otri paziņo, ka nacisma sagrāves atzīmēšana ir nostalģija pēc PSRS un nelojalitāte); Pārdaugavā pie pieminekļa salasās mazliet virs 10 000 līdzjutēju.
* 09.05.1996. - Banku krīze pašā plaukumā, iedzīvotāji nīgri. Pārdaugavā pie pieminekļa salasās mazliet virs 20 000 līdzjutēju, aģitatori aicina klātesošos pievērsties šīs dienas politiskajām aktualitātēm, redzami vairāki paštaisīti sarkanie karogi.
* 09.05.1997. - Banku krīze beigusies. Pārdaugavā pie pieminekļa salasās knapi 1-2000 (ziņo latviešu mediji) vai 8000 (krievvalodīgie mediji) pensionāri un pāris jaunie margināļi. Krievvalodīgie iedzīvotāji pasākumu ignorē.
* 09.05.1998. - Tuvojas Saeimas vēlēšanas un latviešu mediji atkal cenšas aktualizēt un rakstīt par 9. maiju, to politizējot "mūsējie/svešie". Pārdaugavā pie pieminekļa salasās mazliet virs 10 000 līdzjutēju (latviešu mediji) vai 15 000 (krievvalodīgie mediji). Aģitē pret NATO.
* 09.05.1999. - Mediji pasākumam uzmanību nepievērš, Pārdaugavā pie pieminekļa salasās mazliet virs 1000 līdzjutēju (latviešu mediji) vai 2-5000 (krievvalodīgie mediji). Ar runām uzstājas Rubiks, Ždanoka u.c., zvejojot sev elektorātu. Pirmo reizi pasākumā parādās nacbolu jauniešu grupiņa.
* 09.05.2000. - 55. gadu jubileja uzvarai, attiecīgi, ziedu licēju šoreiz mazliet vairāk, nekā iepriekšējā gadā, t.i. būs kādi 2500.
* 09.05.2001. - Pārdaugavā pie pieminekļa salasās ap 3000 līdzjutēju. Ar runām uzstājas Ždanoka u.c., zvejojot sev elektorātu.
* 09.05.2002. - Tuvojas Saeimas vēlēšanas un latviešu mediji atkal cenšas aktualizēt un rakstīt par 9. maiju, to politizējot "mūsējie/svešie". Ar runām uzstājas Jurkāns, Rubiks, Ždanoka u.c., zvejojot sev elektorātu. Latviešu medijos pirmo reizi sākas kampaņa par to, ka ziedu licēji pie pieminekļa publiski dzerot šņabi (kas aizliegts), cenšas tos pasniegt kā degradējušos margināļus – sākas kampaņa par krievvalodīgo permanento nelojalitāti un, ka šī ir tikai latviešu valsts. Pārdaugavā pie pieminekļa salasās jau kādi 10 000.
* 09.05.2003. - Pārdaugavā pie pieminekļa salasās jau ap 7-80 000 līdzjutēju (ziņo krievvalodīgie mediji). Pasākums politizēts, tiek pasniegts jau kā ЗаПЧЕЛ organizēta opozīcijas mobilizācija. Piedalās Krievijas, Baltkrievijas, Tadžikistānas vēstnieki. Pirmo reizi pie monumenta organizēti atvestas jauniešu grupas no minoritāšu skolām.
* 09.05.2004. - NA aktualizē minoritāšu skolu reformas nepieciešamību, ko aktīvi reproducē latviešu mediji, bez tam tuvojas Eiroparlamenta vēlēšanas - politiķiem medusmaize elektorāta zvejā. Pārdaugavā pie pieminekļa salasās jau ap 100 000 līdzjutēju, dominē sauklis "rokas nost no mūsu skolām".
* 09.05.2005. - Tā kā nekādu sabiedriski iekšpolitiski akūtu notikumu fonā nav, pasākumam politiķi un mediji pievērš mazāk uzmanību, un šoreiz Pārdaugavā pie pieminekļa salasās labi ja kādi 50 000 līdzjutēju. V.V. Freiberga dodas uz 9. maija svinībām Maskavā.
* 09.05.2006. - Tuvojas Saeimas vēlēšanas un latviešu mediji atkal cenšas aktualizēt un rakstīt par 9. maiju, to politizējot "mūsējie/svešie", ka Latvija esot tikai un vienīgi latviešu valsts. Pirmo reizi parādās Jura ordeņa lentas kā svētku simbols. Pārdaugavā pie pieminekļa salasās 5-15 000 (latviešu mediji ziņo tikai par dažiem tūkstošiem).
* 09.05.2007. - Pārdaugavā pie pieminekļa salasās mazāks skaits līdzjutēju, nekā iepriekšējā gadā. Toties pārmaiņas ievieš ieradusies grupiņa latviešu nacionālistu, kas provocē kašķi (dižlatvieti Šiškinu policija aiztur par nacistu karoga vicināšanu, viņa kolēģi - par ziedu vaiņagu izspārdīšanu) - pirmo reizi 9. maiju sava elektorāta mobilizēšanai sāk izmantot latviešu neonacisti.
* 09.05.2008. - Pārdaugavā pie pieminekļa salasās kādi 15-20 000 līdzjutēju, pasākums noris klusu un bez ekscesiem. Sarkano karogu nav, tradicionālajiem ЗаПЧЕЛ zvejniekiem šoreiz uz tribīnes jādala vietu ar uz skatuves uznākušajiem SC.
* 09.05.2009. - Pārdaugavā pie pieminekļa salasās aptuveni 15-20 000 līdzjutēju. Atkal ierodas provocēt konfliktu latviešu nacionālisti - šoreiz Gardas "meitenes" (akciju pavada VL komanda, to filmējot). Uz skatuves parādās Lindermans (pirms tam praktiski aizmirsts kopš Atmodas laikiem), kuru aiztur policija. Politiķu vidū tribīnē pirmo reizi kāpj Ušakovs. "Latvijas Avīze" konstatē, ka "9. maijs līdzās atcerei aizvien vairāk atgādina krievu pikniku un nacionālo kopības dienu - tādu kā latviešiem ir Dziesmu un deju svētki".
* 09.05.2010. - Pasākums vairs nav iedzīvotāju daļas pašiniciatīva, bet to sāk organizēt biedrība "9.maijs.lv" (cieši saistīta ar SC). Fonā V.Zatlers dodas uz 9. maija svinībām Maskavā. Latviešu medijos aktīva kampaņa pret svētku svinētājiem, tiek uzsvērta to nelojalitāte valstij, naidīgums latviešu tautai u.tml., kas, protams, drīzāk mudina 9. maija svinētājiem pievienoties arī tos nelatviešus, kas līdz šim šo pasākumu ignorējuši. Fonā latviešu nacionālisti no VL-TB/LNNK īsteno propagandas kampaņu par parakstu vākšanu par Satversmes grozījumiem, kas paredz valsts un pašvaldību skolās apmācību ieviest 100% (līdzšinējo 60%) latviešu valodā. Reaģējot uz šo fonu, Pārdaugavā pie pieminekļa salasās savi 100 000 līdzjutēju.
* 09.05.2011. - Pārdaugavā pie pieminekļa salasās savi 200 000 līdzjutēju, un nu 9. maijs kļūst par tādu kā nacionālās kopības dienu, 2. Pasaules karam paliekot jau otrā plānā. ЗаПЧЕЛ no pasākuma izspiesti, to pilnībā kontrolē SC. Latviešu medijos aktīva kampaņa pret 9. maija svinētājiem - uz Pārdaugavu dodoties tikai valstij nelojālie, - viegls šoks par tik lielu skaitu, šķendēšanās par transporta korķiem Pārdaugavā.

Datus pēc 2011. gada vairs neskatījos.

Pirms pāris gadiem viens no ungāru nacionālistu partijas Jobbik līderiem, Eiroparlamenta deputāts Csanad Szegedi uzzināja (ļaunvēļi parakājās arhīvos), ka viņa vecmāmiņa un vectētiņš bijuši ebreji. Cilvēkam, kura viens no pamatlozungiem bija "Ebreji nopirkuši visu Ungāriju!", un kurš daudz pūļu veltījis 2PK laika "Ungāru gvardes" atjaunošanai (šī paramilitārā organizācija ņēma aktīvu dalību holokausta īstenošanā), tas bija liels trieciens. Diemžēl arī partijas biedriem – momentā tika aizmirsti visi viņa nopelni un kungs izslēgts no partijas rindām.

Tajā visā interesants šķiet viens aspekts, proti, mana empīriskā pieredze rāda, ka vislielākie nacionālisti un nacionālo vērtību sargātāji ļoti bieži izcelsmē ir etniski jaukti - kuriem identitātes meklējumos jāatsakās no kādas daļējas etniskas izcelsmes, pozicionējoties citā, - savukārt ļaudis, kurus izcelsmes problēmas neuztrauc, etniskajos jautājumos ir daudz tolerantāki un mierīgāki. Interesanti.

Kad sunītim nav ko darīt, tas sev pautus laiza, kad cilvēkam nav ko darīt, un pietrūkst prāta ko sakarīgu izdomāt, viņš lien kaimiņa privātajā dzīvē. Klasiskajā dievzemītes literatūrā šāds tips vissulīgāk aprakstīts Oļiņietes tēlā. Manā bērnībā tas tika pasniegts kā kas aizmirsts, taču šodien redzam, ka šādas oļiņietes - visu zina, kas ir sargājams, kas ir tradicionāls, kas ir īsts un kas ir nosodāms, - tautiski rakstītām šallēm apsējušās, aktīvi rosās, vāc parakstus, apvienojas partijās, raksta blogus...

Kaut kā šķita, ka kas tāds bija iespējams pagājušajā gadsimtā, un nu sen aizmirsts, taču izrādās, ka arī mūsdienās kas tik tumsonīgs, klaji melīgs un derdzīgs pastāv un aktīvi rosās (tā iet, kad dzīvo savā komforta burbulī un lasi tikai tos ļaudis, kuru prātu un domas cieni): "ģimene ir tikai un vienīgi divu dzimumu – vīrieša un sievietes –, bet ne divu vīriešu vai divu sieviešu savienība (..) viendzimuma pāru tiesības – nereti pat plašākas nekā tradicionāli orientētajiem (..) Ja valsts atceltu sodu par zagšanu, zādzību skaits krietni pieaugtu (..) tieši jaunieši ar savu nenobriedušu vērtību sistēmu ir lielākie iniciatīvas pretinieki (..) kā apvienot puisēna un desmit citu bērnu audzināšanu, ja nodarbību laikā jārunā par ģimeni, kur ir tētis un mamma – vīrietis un sieviete (..) vadītāja netradicionālajai ģimenei deva atbildi, ka, piedodiet, bet vietu nav (..) citām valstīm parakstu vākšana rit gausāk, un Latvijas balsis tām palīdzēs.

Ņemot vērā, ka šobrīd 45% bērnu LR dzimuši ārlaulībā, minētajai bērnudārza audzinātājai kopā ar iniciatīvas autori A. Geduševu (nav jums nekāda Bērziņa!), šķiet, vairāk paies laika skaidrojot, kā var būt, ka tikai viens tētis vai viena māte, bet vecvecākus vispār jāsvītro ārā, nekā mācot bērniem lipināt plastalīna zaķīšus. Lai gan šķiet, ka iniciatīvas skartajās pirmsskolas bērnu ieslodzījuma iestādēs drīzāk mācīs rotaļu, kur baltās lelles Nīcas brunčos ved uz smilšukastē izrakto grāvi nošaušanai brūnās lelles...

Nāc pie manis, tautu meita,
Pie man' bada neredzēsi:
Ziemu došu ledu krimst,
Pavasaru zaļu zāli;
Pašā vasar's viducī
Tīri baltu āboliņu.

Tikai nejēga var spriest, ka tautudēls mudaks trāpījies. Īstenībā te runa ir par nacionāli ajūrvēdisko virtuvi: strukturētais ūdens ziemā, pavasara vegānisms un gavēnis uz fitoestrogēniem vasarā.

"Libausche Zeitung" sestdienas numurā nodrukāts raksts, kuru nevaram citādi nosaukt, kā par izaicinājumu Latvijas demokrātijai. Raksts adresēts Latvijas Pagaidu Valdībai un viņu iesnieguši kāda Liepājā nodibināta "Baltijas nacionālā komiteja", kura sastādījusies te pēc Rīgas ieņemšanas, lai runātu visu Baltijas vāciešu vārdā. (..) Pagaidu Valdībai neesot visu iedzīvotāju šķiru uzticības, viņa arī nevarot sekmīgi cīnīties pret komunismu, nevarot izpildīt likumības un kārtības sarga vietu, nevarotnokārtot finanšu lietas utt. Vācieši gan neesot pielaisti Pagaidu Valdībā uz viņu priekšā likto noteikumu pamata, bet viņi tomēr ziedojuši savu mantu un dzīvību dzimtenes aizstāvēšanai. Tik tad būšot nodrošināta veseliga dzimtenes politika un saimnieciska attīstība, ja visi valsts spēki apvienošoties. Uz šo uzskatu pamata minētā Baltijas nacionālā komiteja 21. janvārī iesniegusi Pagaidu Valdībai savas minimālprasības, bet atbildi vēl neesot saņēmuši. Tādēļ viņi savas prasības atkārtojot un prasot Valdības atbildi. Kaut arī zemes likteni izšķiršot miera konference, bet viņu patriotiskais pienākums esot aizrādīt, ka jau tagad zemi glābt varot tikai tāda valdība, kura sastādīta no visām valsts iedzīvotāju grupām. Baltieši vaicā, vai Valdība gribot uz viņu iesniegto minimālprasību pamata iesākt sarunas par koalīcijas valdības dibināšanu.
Vācu prasības ir šādas:
"1. Visu tautību un ticību vienlīdzība likuma priekšā.
2. Personas neaizskaramība par viņu politisko pārliecību. Politiskie noziegumi jāiztiesā kārtējās tiesās.
3. Ticības brīvība.
4. Plaša slimo, invalīdu un bezdarba strādnieku apgādība. Sociāli-progresīvas darba tiesas radīšana.
5. Sīk- un mazgruntniecības veicināšana, dibinot zemes fondu.
6. Fizisko un juridisko personu īpašuma neaizskaramība. Atsavināšana atļauta tikai vispārības interesēs pret pilnu atlīdzību.
7. Biedrošanās, sapulču un preses brīvība.
8. Privāto un legāli-tiesisko korporāciju, biedrību, kredītiestāžu un iekārtojumu neaizskarama pastāvēšana.
9. Tirdzniecības un rūpniecības brīvība. Brīvostu politika Baltijas ostās.
10. Skolu un baznīcas autonomija vāciešiem.
11. Latviešu un vācu valodu vienādas tiesības visās valsts un komunāliestādēs un tiesās.
12. Valsts un komūnu ierēdņi jāpieņem bez tauitību un partiju piederības, skatoties tikai uz viņu darba spējām.
13. Zemessargos jābūt nacionālām vienībām. Zemes aizstāvētājiem jādod iespēja dabūt zemi.
14. Tautas priekšstāvniecība jārada likumīgās vēlēšanās, pie kam visām iedzīvotāju grupām jādod attiecīga priekšstāvniecība."
(..)"

Citēts no: Ko baltieši grib? // Latvijas Sargs. Nr.30., 24.02.1919.

Latviski tautiskās tradīcijas uzturētājiem noderīga tradicionāla rotaļa garajos ziemas vakaros

Vaidētāji
Visi rotaļas dalībnieki vaid. Tas, kuram vaicātāja uzdevums, pēc paša patikšanas šim vai tam vaicā par vaidēšanas iemeslu. Kam vaicā, tam jāizteic, kas viņam kait. Tā viens par piemēru atbild: “Man ir mīlestības sāpes.” Otris: “Es kritu un sasitos.” Trešais: “Man galva sāp.” Ceturtā: “Mani mans iemīļotais tautietis atstāja.” Piektais: “Esmu ļoti slims.” Un tā tālāk. Kas nezina pasacīt vaidēšanas iemeslu, vai kas izstāsta tādu iemeslu, kāds jau reiz sacīts, tam jādod ķīla un jāstājas vaicātāja vietā.”

Via: Lapas Mārtiņš. Rotaļnieks. – Rīga, 1886 (1900)

Ticis galā ar darbiem, TV arhīvā palūkoju rīta ziņas. Kā katru gadu, atkal tramdīja uz ielām skolēnus, vaicājot, kas ir Lāčplēša diena un Lāčplēsis. Protams, pamatskolēniem, kā katru gadu, šķiet, ka 11. novembrīs ir Lāčplēša dzimšanas diena vai kas tamlīdzīgs (viņiem, saproties, skolā mācīts par Pumpura sacerēto eposu, taču Neatkarības kara vēsture vēl nav mācīta, tā būs tikai vidusskolā).

Bet ne par to stāsts. Pīpojot ieķiķināju par ķecerīgu domu, proti, ja tā paraugamies, tad Pumpura varonis ir jauktenis: tēvs latvietis, bet māte lācene. Tā kā tēvs māti izdrāza un pēc coitus akta uzreiz pameta, tad mazais auga pie mātes, un dzimtā valoda šim bija lāču valoda, bet latviski gan jau iemācījies tikai pusaudža gados vai pat jau pieaudzis, izkaujoties ar Koknesi. Taču tas, ka tikai 1/2 latvisku asiņu un valoda pasveša, viņam netraucēja ne mācīties Burtnieku universitātē, ne stāties pretī Kalapuisim, jodiem, pūķiem un Melnā bruņinieka banda, tb izrādīt maksimālu patriotismu, kaut pasē ierakstu "latvietis" viņš mūsdienās nedabūtu (jo tēvs nezināms, bet māte - nelatviete).

Vēl pirms gadiem 200 Dienvidkurzemē meitas svētkos staigāja tādos pašos pelēki bēšīgos vilnas strīpbrunčos, kā citos novados tuvākajā apkaimē. Neko jestru un spilgtu, krāsojot vaivariņos un sīpolu mizās, mājas apstākļos nedabūt. Nu bij kāds tur savs musturiņš atšķirīgāks (nevienos laikos meitas nav gribējušas ģērbties visas vienādi, kā Ziemeļkorejas jaunkareivji, izņemot, ja jādzied korī vai jādejo TDA), kas, ja nebūtu noticis kāds cundurs, pirms gadiem 100 būtu iegrāmatots kā Dienvidkurzemes tautastērps, un tradīciju komisijas rūpīgi raudzītos, lai mūsdienās nebūtu nekādu noviržu no apstiprinātā un iekonservētā standarta. Gluži kā tas šobrīd notiek ar citu novadu tautas tērpiem.
Bet redz, sanāca tā, ka Lībavas jūrmalā ņēma un strandēja kāds hollanderu tirdzniecības kuģis, kas bija bāztin piebāzts ar rūpnieciski krāsotu spilgi sarkanas vilnas auduma baķiem un stikla pērlītēm Sibīrijas iezemiešiem, devās uz Pēterburgu. Un, tavu brīnumu, jau pēc mēneša visas Nīcas un Bārtas novadu meičas uz zaļumballēm devās nevis no vecmāmiņām mantotajos bēšīgi strīpaini pelēkajos, bet gan no nekurienes uzradušajos ugunīgi sarkanos brunčos un stikla pērlītēm izšūtos sarkanos vaiņagos! Un neviens nepīkstēja (moš kāds bubināja, kur nu bez tā, taču avotos tas nav saglabājies), ka lūk, galīgi kaunu aizmirsušas, tēvutēvu tradīcijas un nacionālo identitāti zaudējušas, ne mūsu, bet "svešās" krāsās izrotājušās. Un nepagāja ij ne pārsimt gadu, kad sarkanie brunči tiek uzskatīti kā kas mūžsens un tradicionāls. Būtu strandējušā kuģī cita krava, būtu latviešiem cits tradicionālais nacionālās identitātes mantojums, ko tagad sargāt.