Visai interesanti vērot, ka tie paši ļaudis, kuri ar kvēlu sašutumu noliedzoši reaģē uz vācbaltiešu vidē 1920. gados valdošo snobisko domu, ka latvieši neesot pietiekami izglītoti un civilizēti, lai vieni paši uzturētu un attīstītu valsti, tie, sākot runāt par mūsdienām, izplūst vaimanās, ka valsts nerealizējusies, zinātne bedrē, izglītība bedrē, lauksaimniecība bez dotēšanas nespēj pastāvēt, rūpniecības nav, elite caurcaurēm korumpēta un vissirslikti. Pie tam kognitīvā disonanse viņus nemoka. Lūk, ticības mantru spēks!