- Mans vectēvs savu patstāvīgo dzīvi uzsāka pēc 1PK - karā sakropļota kāja, taču dabūja 14 ha zemes. Desmit gadus zemnīcā dzīvoja, līdz mājelīti uzslēja (kredītu līdz 1940. gadam maksāja). Viena sieva pārstrādājusies nomira, nākamajā dienā jaunu ņēma, jo govis kūtī mauro neslauktas. No 8 bērniem 6 sasniedza pilngadību.
- Mans tēvs visu mūžu sitās pa nemīlamiem darbiem (2 augstākās izglītības: krāsotājs REZ), atsakoties no visa, kas pašam svarīgs, jo 4 puikas kā jāpabaro. Jūru pirmo reizi mūžā ieraudzīja 20 gadu vecumā. 15 gadus stāvēja rindā pēc dzīvokļa, tā arī rindu nesagaidīja. Visa dzīve komunālajos dzīvokļos (skat. Lingas "Komunālais blūzs"). Pievērsties sava mūža hobijam - volejbolam, - iegādāties auto un tikt pie sava dzīvokļa spēja vien jau pensijas gados neatkarīgā Latvijā.
- Es strādāju darbu, kas reizē arī hobijs, dzīvoju viens trīsistabu dzīvoklī, taisu klaunādi internetā un esmu laimīgs. Man šajos laikos ir bijusi ļoti interesanta dzīve. Ja ko neesmu īstenojis, tad tikai paša vainas dēļ.
- Mani puikas savos 20+ gados jau apceļojuši puspasaules, katram savs karjeras virziens, un grūtāk ir nevis darīt kaut ko, bet izvēlēties starp visām interesantajām iespējām.

Rezumējums: ar katru paaudzi dzīvojam aizvien labāk, labāk un labāk. Nekad vēl dievzemītē ļaudis nav dzīvojuši tik pārticīgi un tādā komfortā, kā tagad.