Līdz šim vienīgā infekcijas slimība, kuru izdevies likvidēt, ir bakas. Nākamā, pret ko vērsās zinātne, bija malārija (t.s. purva drudzis), kuru gandrīz izdevās iznīdēt, taču tad nomainījās "trends" un malārijas apkarošana tika apturēta putnu glābšanas dēļ - rezultātā nesavtīgās rūpes par plikgalvu ērgļu populāciju prasīja vairāk cilvēku upurus, nekā Mao un Staļins spēja sarūpēt kopā.

Malārija ir dzīvībai bīstama infekcijas slimība, ar kuru saslimst, kad protozoju parazīti plazmodiji (Plasmodium) nokļūst asinīs - pārnēsātāji ir malārijas odi (Anopheles). Tās P. falciparum 80-90% gadījumos ņēma cilvēku dzīvības Grieķijā, Itālijā. Dienvidspānijā un Portugālē. P.vivax plosījās Nīderlandē, Anglijā un pat Dienvidskandināvijā! Ik pa 10 gadiem līdz ar odu populācijas pieaugumu Eiropu pārstaigāja epidēmija, paņemot 10-20% cilvēku dzīvību. Kolonijās no Eiropas ievazātā malārija pļāva vēl lielāku ražu. Ziemeļamerikā, Karolīnā ¾ bērnu mira no malārijas, nesasniedzot 20 gadu vecumu. Eiropas lielvalstu koloniālās armijas vairāk cieta no malārijas un citām insektu pārnēsātām slimībām, nekā no iezemiešu musketēm – 19. gs. Nigērijā un Namībijā Lielbritānijas koloniālais karaspēks ik gadu zaudēja 48-67% personālsastāva, ASV pilsoņu karā 56% mirušo karavīru nāvē lodes nebija vainojamas, Krimas karā - 75%. Pat 1. pasaules kara laikā 97% Sabiedroto armiju personālsastāva pamatā cieta no utīm, kas pārnēsāja t.s. ierakumu drudzi u.c. infekcijas.

Taču 1939. gadā notika lūzums – šveiciešu ķīmiķis Pauls Millers (Paul Hermann Müller; 1899-1965) veica atklājumu, par kuru 1948. gadā saņēma Nobela prēmiju. Proti, viņš atklāja dihlorodifeniltrihloretāna (t. s. DDT) unikālās insekticīdās īpašības. Tas bija nepārvērtējams fenomens! 1942. gadā DDT tika patentēts kā ideāls līdzeklis tīfa un malārijas nesēju apkarošanai, un sāka savu gājienu. 2. pasaules kara laikā DDT gan pulvera, gan ziepju veidā lietoja praktiski 100% karavīru, kā arī aizmugurē esošie civilisti, kas nonākuši antisanitāros apstākļos. Pāris desmitgažu laikā malāriju pilnībā izskauda Eiropā un Ziemeļamerikā, Taivanā, Karību jūras baseinā, Austrālijā, Ziemeļāfrikā un lielākajā daļā Klusā okeāna arhipelāgu. Miljoni cilvēku dzīvību tika glābtas.

1960. gadu sākumā jau tika dimdināti uzvaras zvani, ka tūdaļ, tūdaļ ar malāriju būs cauri pavisam, taču uz skatuves uznāca šarmantā un visnotaļ gudrā bioloģe, “zaļo” kustības aizsācēja Reičela Kārsone (Rachel Louise Carson; 1907-1964) ar savu “Silent Spring”. Viņa apgalvoja, ka DDT iznīcina arī labos insektus, dara putnu olu čaumalas plānākas un trauslākas - tās aizvien biežāk neizdodas izperēt. Nu un tā kā putniņi vidusmēra planētas iedzīvotāju interesē maz, sekoja stāsts, kā t.s. dusts uzkrājas mugurkaulnieku taukaudos, samazina putnu, zivju, čūsku un plēsēju zīdītāju reprodukciju. DDT koncentrācija to putnu taukos, kas ēd zivis, ir aptuveni 1000 reizes augstāka nekā augēdājiem putniem un 200 līdz 300 tūkstošus reižu augstāka nekā tā koncentrācija ūdenstilpēs, bet uzkrājoties cilvēkos kā barības ķēdes galā esošiem, izraisot aknu vēzi. Mūsdienās jebkurš kaut cik lasītprotošs cilvēks šo burtu salikumu - DDT, - ir dzirdējis un zina, ka tā ir baisa inde; aksioma, kas netiek apspriesta.

Medijos sākās īsta masu histērija, kuru pārņēma savā arsenālā arī politiķi, kā rezultātā DDT kā kancerogēns tika aizliegts. Pat tajās zemēs, kur ļaudis turpināja mirt no malārijas starptautisko vides organizāciju spiediena dēļ preparātu aizliedza. Piemēram, tā bija Šrilankā (Ceilona). Vienā pašā 1948. gadā tur saslima 2 800 000 cilvēku, no kuriem mira 7 300. 1963. gadā, pateicoties DDT pielietošanai, Šrilankā saslima vien 17 cilvēku, kuri visi izdzīvoja. Nākamajā gadā Šrilankas valdība aizliedza apkarot malārijas odus ar DDT – jau pēc 3 gadiem reģistrēja 500 000 saslimušo. Pusgadsimta laikā kopš “Silent Spring” iznākšanas malārija ir nonāvējusi aptuveni 50 000 000 cilvēku… Mūsdienās ar malāriju visā pasaulē ik gadu saslimst 300-500 miljoni cilvēku, no kuriem 1,5-3 miljoni mirst (tā vikipēdijā minēts).

Jau kopš paša sākuma lielākā daļa ķīmiķu, mediķu un biologu vērsās pret Kārsones aizsākto un zaļo kurināto masu histēriju. Neviens neapšaubīja, ka putnu olas kļūst trauslākas, taču norādīja, ka nav nekādu pierādījumu, ka DDT klātbūtne taukaudos kā ietekmētu zīdītāja veselību. Viens no zināmākajiem bija Sanhosē universitātes entomoloģijas profesors Edvards (J. Gordon Edwards; 1919–2004), kurš pasākumos labprāt apēda pa ēdamkarotei DDT, lai demonstrētu tā nekaitīgumu, bet mira 84 gadu vecumā no sirdslēkmes, kāpjot alpīnistu ekspedīcijā Divaida kalnā (Glacier Park). Jāatzīst, ka apstākļos, kad būt “zaļam” bija trendā, tās bija saucēju balsis tuksnesī. Tautai sirdij tuvāka bija Kārsone. Pagājuši 60 gadi, veikti simtiem pētījumu, ir ieguldīti simti miljonu dolāru, lai pierādītu DDT kancerogēnismu, taču nekas vairāk kā “iespējams” tā arī nav konstatēts.

Atšķirībā no politiķiem, zinātnieki savas kļūdas sakostiem zobiem atzīst gan. Taču ekopolitikas spiediena dēļ tas notiek lēnām, soli pa solim – ideoloģija tāpēc ir ideoloģija, ka to nosaka nevis fakti, bet idejas. Pēc 50 propagandas gadiem atzīt, ka DDT nav kaitīgs, ir kā islāmā atļaut ēst cūkgaļu. Tikai 2004. gadā Stockholm Convention on Persistent Organic Pollutants atzina DDT par nekaitīgu, iesakot to tomēr lietot slēgtās telpās tikai cilvēkiem, lai neskartu bitītes. T.i. pa kluso, bez lieka trokšņa no vienīgā efektīvā pretmalārijas līdzekļa tiek novākta stigma.

Bet tiem 50 000 000 ekopropagandas dēļ no malārijas mirušo… tiem gan jau viņā saulē patīkami apzināties, ka nav aizgājuši velti, jo iespējams, gan tikai iespējams (iespējamība nav pierādīta, taču nav arī apgāzta), ka ja DDT nebūtu aizliegts, iespējams, varbūt kāds no viņiem būtu saslimis ar vēzi, mocītos ar lieko svaru vai autismu.