Reforma ir interesanta, jaunās metodes lieliskas, akcents uz skolēnu kompetences palielināšanu apsveicams. Taču, manuprāt, kā papildinājums, kā līdzšinējo didaktikas principu uzlabojums. Jo lai “spriestu”, “izvēlētos”, “veidotu kritērijus” utt., nepieciešama minimālā pamatdefinīciju bāze, kas to ļauj darīt. Ja tās nav, tad ir vienīgi jauka papļurkstēšana – visiem interesanti, “sausais atlikums” minimāls.

Nesen satiku senu paziņu, kurš ir skolmeistars Vācijā. Kad lūdzu šim pastāstīt, kā tur tiek veidota didaktika, programmas, skolotāju, skolēnu un vecāku attiecības, viņš samulsis atbildēja, ka tāds kopsavilkums nav iespējams, jo neesot tādas vienas sistēmas. Skolas esot dažādas, dažbrīd pat ļoti atšķirīgas. Ir skolas, kurās tiek dota pamatizglītība, ir vidusskolas, kur aiziet dalīšanās: tikai vidējā izglītība, iespēja tālāk mācīties koledžā, specializētā augstskolā, universitātē - katram virzienam savas nianses, programmas un prasību līmenis.

P.S.
Dažbrīd man rodas aizdomas, ka Latvijā copy/paste pārņem vecās Eiropas izglītības sistēmu, kas domāta lower class bērneļiem, kur pamatuzdevums ir, lai šiem būtu interesantāk uzturēties skolā, nevis ar nazīšiem klīst pa ielām un raut tantiņām no rokām somiņas. Attiecīgi mācības kā rotaļa. Neviens negaida, ka šie kur uz vidusskolu vai pat augstskolu ies. Bet ja nu kāds pieaug un sadomā par augstskolu, tad lūdzu – ir privātskolotāji, kas par mazu un godīgu samaksu palīdzēs apgūt arī pamatus. Vismaz igauņu kolēģi stāstīja baumu, ka izslavētajā Somijā šobrīd privātstundas esot TOPā, proti, lielākās daļas vidusskolu absolventu līmenis neļaujot šiem pašiem tikt augstskolā, skolotājiem nācis klāt ievērojams papildu ienākumu avots: privātstundas.