Ja visu cilvēces attīstības gaitu indivīda statusu sociālajā hierarhijā noteica tā prasmes, spējas un pienākumu izpilde (noblesse oblige), tad sociālistiskā ideoloģija nonivelē izcilību - prasmes, darbu un talantu, - jo blakus tai necilība jūt diskomfortu, - vokeisms. Kā pašsaprotams rezultāts ir vektors uz vispārēju vienkāršošanu, atteikšanos no piepūles un intelektuālās attīstības. Protams, sabiedrības vairākumam, kas nav spējīgs uz intelektuālu piepūli un piespiešanos sevis attīstīšanā, tas visnotaļ patīk. “Jebkurš cilvēks pelnījis cieņpilnu attieksmi”, t.i. pienākas ne atbilstoši indivīda spējām un ieguldījumam, bet gan tikai tāpēc, ka viņš vispār ir (kā Platōns izteicās: divkājaina būtne bez apspalvojuma, un plakaniem nagiem). Taču civilizācijas attīstība bez elites kā dzinējspēka sāk palēnināties - priekšroka it visās jomās tiek dota primitivizācijai un ideoloģizācijai. Pirmie rezultāti, ko redzam, nešķiet rožainu perspektīvu sološi.