Ir tāda jauka iecere pedagoģijā, ka turpmāk skolēni mācīsies pašvadīti, bet skolotājs šiem palīdzēs kā mentors. Balstoties uz premisas, ka bērnībai jābūt laimīgai, visi piespiedu mehānismi skolā likvidēti - tātad pusaudžiem jāmācās pašiem, bez piespiešanas: plānošanas fāze > pašuzraudzīšanas fāze > pašnovērtēšanas fāze > refleksija.
Viss balstās uz utopisku pieņēmumu, ka skolēns nezin kāpēc to vēlēsies. Nav skaidrs, ko iesākt, ja skolēns NEGRIB mācīties. Taču tā jau skolotāju, ne idejas autoru problēma.
Intereses pēc iedevu pāris 7. klases bažibožukiem (šie akurāt veselu gadu ir pavadījuši pašvadīti mācoties - pašvadītā pieeja pagājušajā mācību gadā bija 7. un 10. klasēm) atbildēt uz jautājumiem 10. slaidā (
https://www.lvg.lv/upload/Konference/materiali/Kas_ir_pasvadita_macisanas_Liepaja_print.pdf):
• Kāds ir nodarbības mērķis? – Būt stundā, lai e-klasē neierakstītu N. Lai mamma nekliegtu.
• Ko es gribu iemācīties? – Gaisā apgriezt skūteri. Vēsturē? Neko. To man dzīvē nevajadzēs.
• Vai tas varētu būt saistīts ar to, ko jau zinu? – Jā. Dažreiz skolotājs interesanti stāstīja.
• Kā es mācīšos? Kas man palīdzēs mācīties? – Pildīšu uzdoto. Ja neaizmirsīšu.
• Kā zināšu, ka iemācos? – Būs labas atzīmes.
• Ko darīšu, ja nodarbības laikā nesapratīšu? – Neko.
• Kas liecinās nodarbības beigās par mērķa sasniegšanu? – Stunda būs beigusies.
• Kā “izmērīšu” savas zināšanas? – Būs labas atzīmes.
• Kā nostiprināšu jaunās zināšanas? – Nesaprotu, kas jāstiprina.
(Un par bezdarbniekiem vai ar VKKF saistītām personām pat neiedomājos, kad rakstīju iepriekšējo komentāru)