Pirms 4061 gada, akurāt 12. martā, dzīvais dievs, Augš- un Lejasēģiptes pavēlnieks un nama turētājs, faraons Hnums Hufu, kuru pasaules malas hellēņu barbari godbijīgi dēvēja par Heopsu, izsauca augstāko arhitektu Hemuinu, lai izstāstītu viņam, kā iecerējis izrotāt zemi sakarā ar gaidāmo jubileju.
- Vajag ko grandiozu, lai visi pasaules barbari to ieraugot, no pārbīļa bikses piečurā un saprot mūsu varenību. Proti, pa visu apvārsni savu 50 ligu augstumā hologrammu, kurā es, varenais un neatkārotjamais, mūsu varonīgo karotāju priekšgalā, kaujas ratos stāvot pilnā augumā, vedu pie prāta un civilizēju barbarus, virs šķēpu jūras rinķo ērgļi, un paši dievi Ptahs, Ra un Gors, nonākuši no debesīm, man…
- Kungs, mēs vēl nemākam hologrammas veidot, - šefa fantāziju lidojumu apturēja arhitekts, kuram piemita talants sabojāt šādus brīžus.
- Lai Sets parauj! Nu labi… Tad taisīsim mazāku, no bronzas, naktīs izgaismotu ar…
- Kungs, mums nav ne elektrības, ne arī tik daudz bronzas, pat ja nacionalizētu visus kastroļus, - atkal iebilda Hemuins.
- Sasodīts! Kas tad mums ir?
- Akmeņi ir. To netrūkst.
- Nu tad to visu no akmens…
- Kungs, mēs to vēl nemākam. Nu vienu jūsu statuju kā nebūt uzmeistarot varētu, bet karaspēku… Bez tam… Visas darbnīcas šobrīd aizņemtas gadu uz priekšu. Gatavo māla armiju kaut kādam ķīnīzeru imperatoram no aizkalniem, kurš nupat iemācījies valsti uztaisīt un sācis civilizēties. Starptautisks darījums, lauzt līgumu nevaram.
- Lai Anubiss visus parauj! - faraons niknumā spēra ar zeltā caurausto zandali pa alabastra pelnu trauku. - Ko tad mēs īsti varam?!
Hamuins uzreiz atzdīvojās un sāka uz galda izplāt papirusa rasējumus: - Lūk, piramīdu…
Hnums Hufu izmisumā teatrāli pacēla rokas pret debesīm: - Ak, Ozīriss! Atkal piramīda! Cik tomēr mēs vēl esam primitīvi!