Līdz ar sklerozes attīstību, pats no sevis viss sliktais dzīvē aizmirstas. Pamazām, vienu pēc otra zaudējot zobus, sāc saprast, ka ēdiens dzīvē nav galvenais. Kad satiec jaunības dienu sapņu meičas, kuru dēļ tik daudz naktis negulētas, tik daudz vīrišķu asaru norīts, bet kuras nu ir krunkainas un negantas večiņas, sāc saprast, ka arī sievietes dzīvē nebūt nav tas svarīgākais. Sāpes locītavās un mugurā neizbēgami liek secināt, ka nav dzīvē nekādu vērā ņemamu iemeslu skraidīt un rosīties. Bailes no infarkta liek laicīgi apiet ar līkumu asākas vārdu pārmainīšanas un ieņemt laipnas lēnprātības pozu. Savukārt progresējošā dzirdes pasliktināšanās aizvien biežāk liek izvelēties sabiedrībā dziļdomīgi paklusēt. Tā ar gadiem pienāk tas, ko cilvēki pieraduši dēvēt par viedumu un gudrību.