Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
pretrunu pilna tā cilvēka daba, kas mētājas starp esošo un izdomāto 
15.-Aug-2020 10:16 am
No vienas puses, objektīvi redzam, ka tie ļautiņi ir ellē atšķirīgi. Un dumji šīs atšķirības ideoloģiski ignorēt, jo tās apzināti un neapzināti ietekmē tās savstarpējās attiecības. Proti, noteiktās situācijās ļoti nozīmīgs var izrādīties gan dzimums, gan vecums, gan ādas krāsa un ķermeņa uzbūve, gan ēšanas paradumi, veselības stāvoklis. Pat frizūra un matu krāsa. Visnotaļ reāla ir situācija, kad, neatkarīgi no tās neatkārtojamās iekšējās būtības, īsi cirptai blondīnei dod priekšroku pār čirkainu bruneti (un otrādi). Un tā nebūs nekāda diskriminācija, bet gluži vienkārši pārdomāta un pamatota izvēle.
No otras puses, mūsu civilizācijā dzīvs ir no kristietības nākušais postulāts, ka visi cilvēki statusā ir vienādi - vienlīdzīgi, līdztiesīgi utt., proti, egalitārisms.

Ja lietojam analoģijas (un man tās patīk lietot, jo tās palīdz labāk saprast), tad ar cilvēkiem ir kā ar suņiem, proti, suņi ir viena suga Lielā Darvina priekšā, taču suņu šķirnes ir visnotaļ atšķirīgas. Un būtu dumji apgalvot, ka čivava un dogs ir vienādi. Katrs suņa īpašnieks piekritīs, ka dažādām šķirnēm ir savas kopējās, no citām šķirnēm atšķirīgas, tikai konkrētajā šķirnē selekcijas ceļā izkoptas “rakstura” pamatiezīmes.

Tāpat ir arī ar cilvēkiem – vienādi mēs esam, kā jau pirmavots māca, tikai Dieva priekšā. Bet savstarpēji pat ļoti atšķirīgi. Tāpēc, lai kā pēdējos gadsimtos - kopš Apgaismības, - vara ir eksperimentējusi ar sabiedrības unifikācijas mēģinājumiem, tas sociums dalās apakšgrupās, kuras atšķiras ar uzvedību, manierēm, gaumi, izglītotību, interesēm un vērtībām.

Aizdomas, ka centieni ideoloģijas “visi cilvēki ir vienādi” vārdā kopš bērnības sabāzt visus vienā Prokrusta gultā ir un būs neveiksmīgi – cilvēku “šķirnes” atšķīrās, atšķiras un atšķirsies. Atsevišķie gadījumi, kad ar īpašu dresūru un laika patēriņu izdevies no sētas kranča izaudzināt medību suni, nekādi neietekmē kopējo situāciju – ir un paliek atsevišķi gadījumi. Un neviens kinologs nebāzēs savu pasaules skatījumu uz izņēmumiem. Atšķirībā no pedagogiem, kuriem tikai atsevišķie “veiksmes stāsti” ļauj uzturēt pie dzīvības dzelžaino turēšanos pie Svētā Pāvila mācības sadzīvē, vienā klasē un vienā solā liekot kopā dogu un čivavu kucēnus. Lai gan Pāvils tak par dvēseli runāja, nevis par talantu, prāta spējām un civilizētības līmeni.
Comments 
15.-Aug-2020 08:05 pm
Ja ar "šādas grupas pastāv" tu domā suņu šķirnēm pielīdzināmas - tad nē, nepastāv gan. Lai selekcionētu cilvēku šķirni tādā nozīmē, tad tev būtu jāņem viena grupa un jātur viņi reproduktīvā izolācijā ~1000 gadus (jo cilvēki nevairojas tik strauji, kā suņi). Bet cilvēku vēsturē tā nenotiek, pat ģeogrāfiski diezgan izolētās vietās ik pa laikam kāds vai nu ar laivu atpeld, vai izdomā, ka līgaviņu sev sameklēs aiz trejdeviņām zemēm. Par Eiropas vēsturi un tās nepārtraukto tautu staigāšanu pat nerunāsim, ja.
15.-Aug-2020 09:13 pm
Kā jau te minēju, piemēram, Lancmanis un Kivičs katrs pārstāv savu grupu ("šķirni") vienas populācijas ietvaros - un atšķirība starp viņiem ir daudzkārt lielāka, nekā toiterjeram ar sanbernāru. Kultūratšķirības starp šādām grupām ir lielas, savstarpējā krustošanās visnotaļ minimāla pat mūsu visai brīvajos laikos kaut vai tāpēc vien, ka sociālās takas nekrustojas. Tb man šķiet, ka šādas grupas pastāv, bet egalitārisms ir prāta konstrukcija, kas dabā nestrādā.
15.-Aug-2020 11:10 pm
Redz, bet iespēja, ka lancmaņau zortes kvazi-aristokrātu ģimenē gadīsies pa kivičveidīgam bērnam un mazbērnam ir ārkārtīgi liela. Un arī otrādi - divi deģenerāti nejauši ņem un uztaisa sakarīgu gēnu kombināciju, kas, nonākot labvēlīgā vidē, izaug par apgarotu intelektuāli, arī nav nekāds retums. Es pedagoģijā esmu nostrādājusi gandrīz divdesmit gadus, man nav ilūziju nedz par profesoru, nedz proletāriešu atvasēm.

Un kas attiecas uz salīdzinājumu ar suņu šķirnēm - jebkurš tīršķirnes suns, norāvies no saites, priecīgi sapārosies ar piemērota lieluma citas šķirnes suni un radīs metisus, bieži vien ģenētiski daudz veiksmīgākus, bez tendences uz iedzimtām slimībām un specifiskām traumām, kas būtu raksturīgas tīršķirnīgajiem. Jo Dabasmāte gēnus līdzsvaro un jauc daudz meistarīgāk nekā profesionālie selekcionāri.
16.-Aug-2020 12:17 pm
Jā, bet tie ir izņēmumi, kas neietekmē kopējo tendenci. Vismaz man tā šķiet. Būs jāpalūko, ko sociālantropologi par to rakuši.

Visas manas pārdomas, kuras nekādi nevienam neuzspeiežu kā viedokli - vienkārši "skaļi domāju", - pamatā balstās uz empīriskiem vērojumiem. Proti, praktiski visi interesantie ļaudis, ko nācies sastapt, tomēr auguši starp grāmatām un to lasītpratēju vidē.
Esmu gan sastapis arī augsti mācītus ļaudis, kas izsitušies līdz akadēmiskajai videi no Sarkandaugavas ielām, taču viņos izteikti jūtams inteliģences trūkums (inteliģence un intelektuālisms nav viens un tas pats).
16.-Aug-2020 07:07 am
Izskatās, ka šī te suņu šķirņu analoģija tev nupat jau kļuvusi tik mīļa, ka esi gatavs to aizstāvēt par spīti tam, ka tai nav bioloģiska pamata. Nu, ko lai dara, dažreiz arī gudriem cilvēkiem tā gadās, ka poētiskā vērtība gūst virsroku pār faktuālo.

Ņemot vērā, kādas tik visādas cilvēku "šķirnes" var novērot pat vienas ģimenes ietvaros, tas tavs Lancmanis tik pat labi varētu būt arī Kiviča tēvs vai cits tuvs radinieks, jo bez ģenealoģijas faktu izziņas tu to nevari noteikt. :P
16.-Aug-2020 12:20 pm
Diemžēl es šo analoģiju izvēlējos tāpēc, ka manuprāt pat visai nereflektējošam cilvēkam tā varētu palīdzēt saprast, ka suga var būt viena, bet iekšējās gradācijas pat ļoti atšķirīgas. Diemžēl būšu kļūdījies, jo absolūtais vairums komentētāju to netver kā līdzību, bet gan kā pamatskolas uzdevumu bioloģijā, sāk par gēniem izteikties un tā. Mana vaina, ka nemāku domu noformulēt saprotami. Vai arī doma aplama, par spīti empīriski vērojamajam.
This page was loaded Dec 19. 2024, 8:11 pm GMT.