| Reiz tēvu/dēlu sarunā dēlam uzvaicāju, vai viņš, redzot uz ielas tādu meiču, ka mute paliek sausa un sirds lec ārā, ir mēģinājis iepazīties? Šis prātīgi atbildēja, ka ir tik daudz internetos redzējis meiču vaimanas, ka atkal kāds losis uz ielas uzbāzies ar iepazīšanos un komplimentiem, un cik tas ir derdzīgi, ka neies jau uz šī grābekļa kāpt – ar nepazīstamu meiču, kaut šī šķiet kā Afrodīte svaigi no putām, iepazīties neesot košeri.
Un principā es viņam piekrītu: lai neiegrābtos kārtējā "atšujies, nekauņa!" situācijā, labāk izlikties, ka nekādus mājienus nesaproti (tāpat 90% gadījumu izrādīsies, ka esi ne tā sapratis) un mierīgi nodarbojies ar savām lietām. Jāreaģē tikai tad, kad mājiens ir nepārprotams, tb meiča tevi saķer aiz krāniņa un velk līdzi (un arī tad pastāv risks, ka otrā rītā domas būs mainījušās, tāpēc nerviem labāk, ja vienkārši nodarbosies ar zinātni). |
No vienas puses - slavējama uzticība konservatīvām vērtībām. No otras - varbūt cilvēkam jāatgādina, ka vēl ir dzīvi tie, kas to lasījuši arī pirmās 200 reizes ...