Pirms gadiem 200 mūzikas cienītājs nebūt nebija melomāns, klausītājs, bet gan cilvēks, kurš ik dienu vakarā pie vīna glāzes muzicēja kopā ar radiniekiem un draugiem, bet no rītiem no avīžpuikas pirka reizē gan tās dienas avīzi, gan "svaigo kvartetu", t.i. tās dienas nošu krājumu, lai vakarā būtu ko spēlēt un improvizēt.
Būt par mūzikas klausītāju ir visai neadekvāta cilvēka un mūzikas attiecību forma, zināmā mērā atgriešanās agrajos viduslaikos, kad bārdām noaugušie barbari izbrīnā klausījās notverta romiešu lautista solokoncertu, pirms sadauzīja viņa lautu, pašam ielika rokās cērti un aizsūtīja rūdu rakt.
Ja cilvēks grib lasīt, viņam nāksies iemācīties alfabēta burtus un to salikumus. Ja cilvēks vēlās arī saprast izlasīto, tad viņam nāksies mācīties gan gramatiku, gan izlasīt pietiekami lielu tekstu apjomu, līdz nāks sapratne. Tāpat ar mūziku: ja cilvēks vēlas saprast mūziku, viņam jāmācās gan lasīt notis, gan spēlēt kādu instrumentu, pie tam vislabāk ansamblī. Vācu zemes un Austrija pirms 200 gadiem bija muzikālas zemes tikai tāpēc, ka praktiski zem katra jumta vakaros skanēja instrumentāli dueti un kvarteti. Tā kā burvīgā Formana filma "Amadeus" ar ainu, kur mūziķi koncertē, bet klausītāji kniebj viens otram dibenos un grauž grauzdētas saulespuķu sēklas, no vēstures viedokļa ir aplama – klausītāji katrs spēlēja kādu mūzikas instrumentu (nu savas apdāvinātības robežās, protams), un lielākā daļa visai labi spēja novērtēt mūzikas kvalitāti. Tādēļ galma mūziķi tajā laikā bija augstā vērtē, un tas pats Mocarts tik viegli no provinciālās Zalcburgas "izsitās tautās" un aplausu pavadīts ceļoja no koncerta uz koncertu (visnotaļ šaubos, vai mūsdienās ģēnijpianistu ar tādu sajūsmu uzņemtu un finansētu, teiksim, Lemberga, Šlesera vai Kokaļa galmā).

Bet ja kāds lepojas, ka zina noskaitīt no galvas visu "AC/DC", "Queen" vai kādas citas proletkulta grupas diskogrāfiju, tad tas liecina tikai par to, ka cilvēks iekalis galvā vienu reizrēķina tabulas stabiņu, nevis ko saprot no matemātikas.