Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
īsa recenzija 
1.-Feb-2017 11:45 am
Noskatījos LTV demonstrēto dokumentālo filmu par Sīrijas prezidentu Bašaru Asadu. Neko zinošāks netapu, bet interesanti bija viens, proti, cauri visai filmai vijās vēstījums, cik viņš ir slikts, asiņains diktators un tā, taču nekas tāds, ko par faktiem varētu dēvēt, tā arī neparādījās.

Intervijas ar bijušajiem līdzgaitniekiem emigrantiem, kuri gari un plaši apsprieda viņa iespējamās psiholoģiskās problēmas un kaites (jāsaka gan, ka neviens no aptaujātajiem nebija mediķis), fona attēlā rādot mierīgu, urbāni attīstītu zemi, kuras diktators ik rītu ar sievu praukā pa pilsētu uz velosipēda (nekāda miesassargu armāda kadros nav manāma), iet iepirkties, apmeklē operu un tā. Absolūti nekā tāda ekstraordināra, kas Sīriju kā izceltu pārējo reģiona valstu vidū (drīzāk gan otrādi – izskatījās, ka tā bijusi daudz mierīgāka un plaukstošāka, nekā apkārtējās valstis). Klasisks autoritārs režīms, nekā īpaša, kas līdzīgs ir visās šī reģiona zemēs (manuprāt musulmaņi/arābi tīri psiholoģiski nespēj dzīvot demokrātijā, tb bez "stingras rokas" tur neiztikt, pretējā gadījumā sākas haoss – līdz demokrātijas pieņemšanas līmenim tomēr ir jāattīstas). Īpatni bija tas, ka viena no Asada ļaunprātības pazīmēm bija visu reliģiju tiesiska vienlīdzība, nevienai nedodot nekādas valsts priekšrocības, tb režīms sekulārs, kas šobrīd reģionam ne visai raksturīgi. To var saprast – Asads ir alavītu līderis, bet alavītus musulmaņi īpaši necieš (daži viņus uzskata par derdzīgiem šiītu herētiķiem, bet citi par vēl derdzīgākiem pravieša vārda kropļotājiem, jo alavītisms lielā mērā saplūdis ar kristietību), tāpēc pilsoņu karš tur ir ar izteiktām ticības kara pazīmēm ar brīvības cīnītāju saukli: "alavītus bedrē, kristiešus krustā!".

Tad pirmais fakts: pavēstīja par terora aktā uzspridzināto premjerministru, kas noteikti esot Bašara organizēts akts (jo katram tak skaidrs, ka asiņains diktators nekad neniekosies ar vienkāršu pavēli safabricēt krimināllietu, vai vienkārši kafijā indi iebērt – viņam noteikti gribas ar globālu blīkšķi risināt iekšpolitiskās problēmas), tāpēc Rietumu valstis sarāvušas ar Sīriju visas diplomātiskās un ekonomiskās attiecības, un tad bijušas nepatīkami izbrīnītas, ka izolētā Sīrija, pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem attiecības normalizēt, sāka draudzēties ar Irānu un Krieviju, parakstot savstarpējās palīdzības un sadarbības līgumus.

Tad filmas veidotāji ar izbrīnu secināja, ka nezin kāpēc t.s. "arābu pavasaris", kura rezultātā Vidusjuras baseina musulmaņu zemēs tika gāzti laicīgie režīmi, un pie varas nāca vai nu radikālie islamisti, vai cilšu varlordi, nekādi neskar Sīriju bez ārējas iejaukšanās. Ar neviltotu diktora prieku (laikam arī viņu mulsināja, ka sausais atlikums aizdomīgi mazs) parādījās stāsts par revolūcijas sākumu, proti, pusaudžiem, kas uz ēku sienām rakstījuši pretvalstiskus saukļus, nelietīgās policijas notverti un smagi piekauti (interesanti, draudzīgajās un atbalstāmajās Saūdu Arābijā vai Turcijā par pretvalstiskiem saukļiem konfektes dod?), kas izsaucis masu demonstrāciju. Tā iztrenkāta Tuvajiem Austrumiem raksturīgā manierē (ne tik brutāli, kā mūsu sabiedrotajā Katarā, kur draudzīgo Saūdu tanki "arābu pavasara" demonstrantus vienkārši samala ar tanku kāpurķēdēm, taču pāris nošauti tika gan), kas raisījis pirmās tautas neapmierinātības pazīmes un demonstrācijas arī citās pilsētās.

Tā kā ar demonstrācijām vien netīkamu valdību nevar gāzt, apkaimes musulmaņu valstis sākušas ar režīmu neapmierinātajiem piegādāt ieročus un naudu revolūcijas uzsākšanai.

Tā nu sliktais Asads esot aizsācis pilsoņu karu - interesanti, kā jāreaģē pareizā valstī, ja piepeši kāda iedzīvotāju grupa, saņēmusi ieročus no nedraudzīgiem kaimiņiem, bruņotā ceļā sāk sagrābt varu savas etniskās/reliģiskās gruas apdzīvotajās vietās, pie reizes izkaujot sev netīkamu etniski reliģisko grupu ciemus?, – kura rezultātā valsts nu esot izpostīta un bēgļi mūkot uz visām pusēm (kristieši un alavīti uz Libānu un eiropu, musulmaņi uz kaimiņzemēm). Te gan jāpiebilst, ka manuprāt to pilsoņu karu aizsāka tie, kas sāka sacelšanos, nevis tie kas uz to reaģēja, bet iespējams, ka man ar loģiku pašvaki.

Nu un tad beidzot filmā sākās kas konkrētāks par ļaundarībām, proti, apraksts, ka brīvības cīnītāji ierīkojuši savas pozīcijas dzīvojamajos kvartālos, izmantojot civiliedzīvotājus kā t.s. "dzīvo vairogu" (starp citu, tas tiek klasificēts kā kara noziegums), savukārt valdības spēki nevis paceļ balto karogu (ko viņam ieteica arī Obama), bet gan tomēr karo, un, kā jau karadarbībā apdzīvotās vietās, iet bojā daudz civiliedzīvotāju. Gluži tāpat kā Austrumukrainā, kur separātisti jeb brīvības cīnītāji (kā nu kuram labāk patīk tos dēvēt) karo tieši tādām pašām metodēm, kā viņu idejiskie brāļi Sīrijā, un gluži tāpat valdības spēķu apšaudēs iet bijā arī civilie. Atšķirība tikai tāda, ka Austrumukrainā separātisti neslaktē oponentus pēc to reliģiskās piederības, bet Kijevai par centieniem atgūt kontroli pār savu teritoriju neviens neko īpašu nepārmet, jo saprot, ka nu nekādi no blakus upuriem šādos apstākļos neizvairīties, savukārt Damaskai pārmet gan.

Rezumējums: noskatījos, taču tā arī nesapratu, ar ko Asada režīms būtu kaut par jotu sliktāks par pārējiem reģiona režīmiem, ka tā jācenšas to sagraut, vietā liekot varlordu konfederāciju, kāda tā ir šī brīža Lībijā (kur ritēja praktiski identisks scenārijs).
Comments 
1.-Feb-2017 04:29 pm
Labs ieraksts.
This page was loaded Maijs 2. 2024, 9:39 pm GMT.