Berlīnē iznākošais vācu laikraksts "Baltische Blätter", kurš vispār izturas pret Latviju ļoti lojāli, ievietojis savā 26. augusta numurā Konradina fon Bistrama garāku vēstuli. (..) iepazīsimies ar viņa vēstuli, galvenos viņas vilcienos.

"Baltiešu attiecības pret savu dzimteni un tā tad arī pret šīs dzimtenes citām tautām taču līdz šim bija gluži aplamas, un tām bija jābūt aplamām, jo mēs, baltieši, gribējām justies sevi vairāk par vāciešiem, nekā par baltiešiem, kas sevišķi parādījās kara laikā, kad mūsu patmīlībai, saprotams, stipri glaimoja tā sajūta, arī piederēt pie tiem vāciem, kuri likās ņemam virsroku pār veselu bruņotu pasauli un atņemama Anglijai viņas kundzību pār pasauli.
Bet tagad, pēc četru gadu cīņas un apžilbinošiem panākumiem, Vācija ir sabrukusi un Vācijā jau sāk meklēt pēc šī sabrukuma cēloņiem un sāk atzīt, ka tomēr daudz kas un ļoti daudz nepareiza bija šai zemē ar visu viņas vispārējo lielo strādīgumu, centību, laicīgo labklājību, ārējo varu un spožumu.
Vai mums, baltiešiem, nederētu arī tam sekot? Vai mums nevajadzētu arī mosties no mūsu "vācu sapņa", kuru mēs trīs gadus ilgi, tik stipri un saldi sapņojām, un sākt atzīt, ka mēs esam baltieši un nevis vācieši, kā prūši, sakši, bavārieši utt., bet baltieši, t.i. kopš gadu simteņiem iedzimti agrāko Krievijas guberņu Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas un tagadējo Latvijas un Igaunijas brīvo republiku pilsoņi?
Daudzus manus tautiešus šis mans apgalvojums dziļi sadusmos un ar lielu sašutumu viņi to atraidīs un aizrādīs, ka viņi vāciski jūt un domā, īsi sakot – pilnīgi jūtas par vāciešiem, kas sevišķi kara laikā tik skaidri bijis redzams.
Pret stipru pārliecību nevajag karot, bet to vajag cienīt, un tie mani tautieši, kuri pilnīgi sevi par vāciem sajūt, tiešām tādi arī ir, bet nav baltieši, un viņiem arī vajaga palikt Vācijā, vai arī pēc iespējas drīz izceļot uz Vāciju un palikt par Vācijas pavalstniekiem, jo Vācija ir viņu tēvija, bet ne tagadējā Latvija, ne mūsu baltiskā dzimtene, kurā viņi tomēr taču būs un paliks svešinieki un radīs tikai jaunas rīvēšanās, jaunus konfliktus, jaunas cīņas, naidu un neuzticību bez gala.
Bet tie mani tautieši, kuri jau agrāki vai arī tagad tikai, Vācijā dzīvodami, ir mācījušies saprast un sajust dziļo starpību starp mūsu baltiešu (vienas rindas teksts zudis: nekvalitatīvs skanējums) pārliecināti, ka viņi ir paši sevi maldinājuši un ir it kā atavismam krituši par upuri, jo mūsu senči tiešām ir 700 gadus atpakaļ no Vācijas cēlušies.
Priekš 700 gadiem mūsu senči tiešām bija vācieši, lībekieši, brēmenieši, vestfālieši, meklenburgieši, švābi u.c., bet domāt tāpēc, ka mēs arī tagad esam vācieši, ir maldīšanās, kura ir mūs jau novedusi pie dažām nelaimīgām kļūdām mūsu ārējā un iekšējā politikā un kurai mums arī jāpateicas par to, ka mūsu dzimtenes citu tautu locekļi uz mums sāka skatīties arvien ar lielāku neuzticību un augošu naidu un mūs, baltiešus, tagad gribētu izraidīt no mūsu dzimtenes kā nodevējus un zemes ienaidniekus – un ar pilnu tiesību, ja mēs jūtamies par vāciem, bet ar lielu netaisnību, ja mēs jūtamies par baltiešiem, kuri palīdzēja aizstāvēt savu dzimteni pret lieliniekiem un arī turpmāk grib pierādīt un pierādīs, ka viņi ri savas dzimtenes dēli, ir baltieši, bet nevis vācieši.
Mūs, baltiešus, no vāciešiem šķir gadu simteņiem ilga attīstība un tikpat aplami ir apgalvot, ka mēs, baltieši, tomēr esam vācieši; kā būtu amerikāņus devēt par angļiem, starp kuriem arī ir liela radniecība.
Bet ja mēs, baltieši, saprotam un atzīstam, ka mums sen jau vairs nav tiesības ieskatīt sevi par vāciem, tad mūsu attiecības ar citām tautām mūsu dzimtenē arī drīz vien paliks normālas, jo tad mēs arī atzīsim, ka mums ir daudz vairāk kopīgu interešu un savstarpīgu sakaru ar katru latviešu zemnieku, ar katru latviešu strādnieku, ar katru latviešu inteliģentu, nekā ar vāciešiem."

Baltijas vāciešu jauna orientācija? // Latvijas Sargs., Nr.203., 08.09.1920., 1. lpp.