Rakstīt/rekonstruēt PSRS ikdienas vēsturi ir tikpat grūti, kā rakstīt par dzīvi "zonā" (cietumā, koncentrācijas nometnē, izsūtījumā) vai karā frontē identisku iemeslu dēļ. Proti, nekas nenotika tā kā bija noteikts priekšrakstos, pārāk daudz bija dažādu situatīvu kompromisu un "ēnu" prakšu, kuras nekādi neatspoguļojas oficiālajos avotos (laikraksti, lietvedības arhīvi, statistika u.tml.), par kurām vispār nevar izstāstīt paradigmas un konstutīvo uzvedības paraugu līmenī. Tāpēc padomju laikus piedzīvojušie vai nu klusē, vai stāsta anekdotes, vai, visbiežāk kuļ kanonisku sviestu (disidentisku, vai ostalģisku, kas nu kuram tuvāka). Rezultātā, jo laika nogrieznī esam tālāk no padomju laika, jo grūtāk ir objektīvi rekonstruēt tā ainu.