Mietpilsoniski sekojot līdzi Eirōpas aristokrātijas dzīvei (šī subkultūra patiesi fascinē), esmu ievērojis vienu interesantu niansi, kā aristokrātes pamanīt pūlī. Proti, ar ļoti retiem izņēmumiem, tām nav izplūkātas un tad uzzīmētas uzacis (tb nav kā dažai labai pašmāju režisorei, kas ik rītu uzvelk ar zīmuli pierē: šodien esmu jautra, izbrīnīta, drūma utt.). Gan jau koriģē un kopj, taču lai būtu dabiski – no malas nepateiksi, ka kas plūkāts un klāt piezīmēts. Nu gluži kā ar labi klātu meikapu, kuru vērotājs no malas vienkārši neredz, uztverot kā sejas dabisko smukumu, aber ja štukatūras kārta saskatāma neapbruņotu aci, tātad meitietis nemāk īsti krāsoties, vai nepiemēroti sakrāsojies (tipa, vakara meikaps dienas vidū).
Spānijas karaliene Letīcija:
Man šķiet, ka šāds viedoklis ir tad, kad nav saskares ar šo subkultūru. Līdzīgi kā mans kaimiņš gena – prletariāta tīrradnis, - ar kuru pagalmā pīpojot pa laikam aprunājos, uz nejauši pasprukušu vārdu salikumu "akadēmiskās aprindas" reaģēja identiski: senīli večuki mantijās, bez kādām funkcijām un praktiska labuma, tikai saņem balvas un laurus, izdala diplomiņus, aber jēgas no tiem neesot nekādas, būtu labāk tai Zinātņu akadēmijā akvaparku ierīkojuši. :)