"Tagad divus vārdus par kolhoziem. Atcerēsimies neaizmirstamā Ņikitas Hruščova vārdus, ko viņš teica vienā no PSKP CK plēnumiem: "Biedri, paskatieties kartē. Mūsu valsts aizņem vienu sesto daļu zemeslodes sauszemes. (..) Pasaules kartē var aizsegt ar pirkstu visu Holandi, bet mēs esam spiesti no tās pirkt gaļu un sviestu!" (..)
Birokrātiskā valstī (bet PSRS valdošā šķira bija birokrātija vistīrākajā, rafinētākajā veidā) jebkura darbība tiek veikta nevis cilvēku labā, bet lai atskaitītos. Tāpēc no rīta uz kolhozu zvana no partijas rajona komitejas un pavēl gatavot skābbarību. Priekšsēdētājs atsaka, ka tagad sausā laikā svarīgāk ir pļaut sienu, bet par to viņam nākas noklausīties lekciju par lopbarības plāna sagatavošanas svarīgumu. Pēc tam seko otrs zvans. Priekšsēdētājs turas. Trešais zvans no rajona komitejas jau nāk ar draudiem: "Kā vērtēt tavu stūrgalvību? Kā sabotāžu?!" (..) Galu galā priekšsēdētāju nosvētī pa partijas līniju: "Par skābbarības kā kolhozu galvenās lopbarības bāzes politisko nenovērtēšanu kolhoza "Novaja žizņ" priekšsēdētājam komunistam A.J. Misovskim izteikt stingro rājienu..."
Viņš sakož zobus un padodas – pārmet cilvēkus uz skābbarības sagatavošanu. Bet, kad skābbarība sagatavota, sākas lieti, un priekšsēdētājs šaudās pa mājām, lūgdams kolhozniekus glābt bojā ejošo sienu. Cilvēki apātiski kratās vaļā: viņus nogurdinājis mūžīgais priekšniecības stulbums. Rezultāts: siens aiziet bojā, toties rajona komiteja var atskaitīties par skābbarības sagatavošanas termiņu priekšlaicīgu izpildi. (..)
Tiesa, īpaši retos gadījumos pēkšņi notika neticamais – kviešu audzēšanai veltīto vadošo partijas orgānu norādījumu plūsma pieklusa, atsitoties pret ordeņota priekšsēdētāja plato muguru. Un tad notika brīnums! Tas bija ļoti bīstams brīnums, jo pārāk uzskatāmi demonstrēja plānveida sociālistiskās ekonomikas netikumus.
Tas notika tā. Parasti saskaņā ar birokrātiskajiem saimniecības vadīšanas uzskaites principiem lauku mehanizatoru darbu apmaksāja pa posmiem – atkarībā no aparto hektāru skaita. Aršanas kvalitāte ir smalks rādītājs, vieglāk ir novērtēt kvantitāti. Aparsi daudz – būsi pirmrindnieks. Tāpēc sociālismā raža bija maza, bet rādītāji labi. Bet reizēm, kad bija nepieciešams tieši ražības rekords, vara veica drosmīgu eksperimentu – novērtēja mehanizatoru darbu nevis pa starpposmiem, bet pēc gala rezutāta. (..) Tādām akorda brigādēm piešķīra jaunāko tehniku, kam bija paredzami minimāli bojājumi, to darbu sīkumos nekontrolēja. Un tad pēkšņi ļaudis sāka strādāt nopietni. "Ļiteraturnaja gazeta" (1977. gads) rakstīja: "Piektās akordbrigādes druvas nesajauksi ar citām: katrs kvadrātmetrs ir apstrādāts godprātīgi un precīzi. Neviens neļaus dzīt kombainu pa rugājiem, lai tikai kaut kā novāktu labību. Nevienam negadīsies kļūme aparšanā. Čerepovā ražīgumu no hektāra nevar salīdzināt ar kaimiņiem!"
Salīdzināt tomēr varēja – Čerepovas brigadierim raža bija divas reizes lielāka nekā kaimiņu laukos. Tāpēc Čerepovas brigadieris bija Sociālistiskā Darba Varonis. Kāpēc tad padomju vara neizmantoja šo sistēmu visā lauksaimniecībā? Tāpēc, ka Čerepova kategoriski nepildīja nevienu rajona komitejas rīkojumu. Un, tā kā tur darbus vadīja Sociālistiskā Darba Varonis, kurš tāpat kā Stahanovs, tika īpaši saudzēts siltumnīcas apstākļos, Čerepovai šo nekaunību piedeva. Bet kas būs, ja visi kolhozi kļūtu patstāvīgi? Ko gan darītu vadošā un virzošā? Nomenklatūra, kura kā sērga bija iekļuvusi visās sociālā organisma porās, ko darītu tā? Kam tā būtu vajadzīga, ja tauta tiktu galā pati un dotu divreiz lielākas ražas?"

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 251.-253. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4