Kaut kad atradu interneta ārēs, iearhivēju - moš noder, jo pa lielam nekādus bugus formulējumā neredzu.

"PSRS ņēma tautības jautājumus krietni nopietnāk par jebkuru citu pasaules valsti. Ne velti Staļins vēl Ļeņina laika boļševiku partijā atbildēja tieši par tautības (национальность) jautājumiem. Arī runas par to, ka PSRS gribēja visus rusificēt, ir stipri pārspīlētas - ja patiešām grib asimilēt, tad nedala valsti tautību republikās, tad valstiski neuztur kultūras, mākslas un zinātnes dzīvi nacionālajās valodās, tad neļauj vietējām nacionālajām elitēm taisīt karjeru savā republikā un savā valodā, un tamlīdzīgi. Savukārt, lai saprastu, kas notiek ar etniskajām attiecībām postpadomju telpā pēc šās impērijas sabrukuma, ir nepieciešams mazliet atcerēties šo īpatno iekārtojumu, kura ir atceļojusi arī līdz šodienas Latvijas pasēm.

Vispirms, PSRS pēc Otrā pasaules kara bija vienīgā valsts pasaulē, kur tautība bija ierakstīta pasē un ārkārtīgi stingri kodificēta. Tādas ailes kā „tautība” padomju laikā nebija pat nevienas citas sociālististiskās valsts pasē – pat it kā federatīvās Dienvidslāvijas ne. PSRS katram cilvēkam bija obligāti jābūt kaut kādai tautībai, kuru noteica pēc vecāku tautības, kuru nevarēja mainīt, un kurai bija ārkārtīgi stingra administratīva regulācija. Atcerēsimies priekšrocības „nacionālajiem” kadriem augstskolās, noteiktos augstos valsts un partijas amatos, profesijās un tā tālāk. Turklāt nekādas „padomju cilvēka” tautības nebija, un tādu veidot arī nebija tuvākajā nākotnē paredzēts. Tas viss tad arī radīja priekšstatu, ka cilvēku tautība ir kaut kas bez maz vai ģenētisks, nemainīgs, turklāt vienlaikus administratīvi relevants.

Taču šis princips, saskaņā ar kuru PSRS tautība bija dziļi individuāla, nonāca pretrunā ar citu šās lielvalsts etnopolitikas principu – proti, etnofederālajām republikām (Latvijas PSR, Krievijas PFSR, Azerbaidžānas PSR utt.), kuras formāli bija latviešu, krievu, azerbaidžāņu republikas – un tā tālāk līdz pat autonomajām republikām (kā Čečenija – Ingušija) un autonomajiem apgabaliem (kā ebreju autonomais apgabals tālajos austrumos Birobidžānā). Šādas republikas, kurās „pamatnācija” baudīja noteiktas privilēģijas (pirmkārt, kultūras un izglītības jomās), bija veidotas kā kvazi-nacionālās valstis – ar saviem „parlamentiem”, „administrācijām”, ar savu pašas kompartiju, savām augstskolām un tā tālāk. Reāli nekādas politiskas pašnoteikšanās tur, protams, nebija – taču Latvijas PSR padomju laikā bija latviešu republika, jo tajā iznāca laikraksti latviešu valodā, līdz zināmam līmenim varēja iegūt izglītību latviešu valodā, „nacionālais kadrs” (kaut Krievijā dzimis) vienmēr bija partijas pirmais sekretārs. Krievu tautībai, protams, bija impērisks statuss – krieviski bija jārunā visiem, turklāt „nacionālajās” republikās krieviem bija noteikts kultūras autonomijas statuss – te bija krievu (bet ne lietuviešu vai kazahu) skolas, krievu teātri, krievu laikraksti utt. Vienlaikus pašas republikas bija „it kā” nacionālas valstis, kurās „it kā” pamatnācijām piemita pašnoteikšanās tiesības.

Tomēr abi šie principi savā būtībā ir pretrunīgi – individuāla, nemainīga un administratīvi kodificēta piederība, no vienas puses, un etnoteritoriālās republikas, kuras it kā „pieder” noteiktai nacionalitātei, no otras. Šo abu principu konflikti tad arī nosaka etniskās attiecības pēc PSRS sabrukuma. Tāpat, kā padomju laikā neviens negaidīja, ka dzīvošana, teiksim, Gruzijas PSR padarīs krievu par gruzīni (tā tas varētu notikt Rietumeiropas politiskā nacionālisma skatījumā), tā arī šodien latvieši lāga nespēj pieņemt, ka Latvijas teritorijā dzīvojošie krievi varētu būt kaut kā piederīgi šai republikai (gan ne vairs padomju sociālistiskajai, bet teritoriālā un administratīvā ziņā gandrīz tai pašai). Latvijā ieceļojušie krievi jeb krievvalodīgie kā postimperiālā minoritāte turpretī vienīgi ar grūtībām saprot, ka runāt tikai krievu valodā un turēties pie pēcpadomju krievu kultūras nav nekāda universāli akceptēta norma un pašsaprotama lieta visā bijušās PSRS teritorijā."