Nē, tas nebūt nav tā. Cilvēka nodarbe tak nebūt nav īpaši saistīta ar tā spriestspējām. Manā bērnībā, piemēram, tiem, kas nopietni aizrāvās ar filosofiju, vispopulārākā nodarbe bija iekārtoties kādā valsts iestādē par kurinātāju - silts, darbs kaulus nelauž, daudz brīva laika domām un sarunām. Tā varbūt šoreiz tā sētniece tika pieminēta velti (kaut uzkūlās pati). Gluži vienkārši man patiesi tas, ko tas Hermanis runāja par politiku, šķita kas analogs Rudzīša pārdomām par psihoterapiju - līmenis līdzīgs, kaut tēmas dažādas. Tb mans subjektīvais viedoklis, ka Hermanis (lai man Dieviņš piedod par lepnību) ir visai padumjš, kaut, nenoliedzami, ārkārtīgi talantīgs tajā vienā virzienā, kurā darbojas.

Visnotaļ pieļauju, ka man nav taisnība, tb padumjš esmu es, jo nespēju tvert viņa gara lidojumu. Bet, tā kā to neapzinos, tad pagaidām mans viedoklis ir šāds.

pa lielam es Tev piekrītu, neko mindblowing viņš nepateica, tomēr, es domāju, ka nav jārunā par to, kā domā vairums, palasi kaut to pašu bindemaņa diskusiju, tāpēc es ceru, ka daļai tie teksti ir nozīmīgi. manu cieņu laikam tomēr vairāk pelna tas, ka viņš nebaidās neko no tā, ko domā (pat, ja tas nav nekas neticami oriģināls) pateikt skaļi, un tāpēc, ka nav idiots, tas arī izskan puslīdz civilizēti (un tas viņu atšķir no a. kaimiņa).

ne tikai tas, protams, es domāju "kura no šīm frāzēm būs virsraksts" kontekstā.

Viņa domu konstrukcija ir tik tīri sovjetiski marksistiska - tipa vēsturiskā materiālisma esence - ka manī automātiski nostrādāja nepatika un noliegums par spīti tam, ka argumentācijā tiek kā palīglīdzekļi izmantoti realitātē vērojami interesanti fenomeni.