Sanāk, ka modernizācija likumsakarīgi saistīta ar pāreju vispirms no tradicionālās agrārās ekonomikas uz rūpniecisko (uz agrārās daļas samazināšanās rēķina), sasniedzot maksimumu pie ienākumiem 10-12 000 $ uz šņukuru, un pēc tam identiski no rūpnieciskās ekonomikas uz pakalpojumu ekonomiku (kas pieaug, samazinoties rūpniecībai). Skaitļi dažādās valstīs visai ievērojami variē, taču līknes tendence raksturīga visām.

Ja pareizi saprotu, nav ko pukstēt un žēloties, ka neko neražojam (par lauksaimniecību vispār nav jādomā - tas jau ir atavisms, jo savus 80% pārtikas pasaulē tāpat saražo 3. pasaules valstis, kurās vēl dominē agrārā saimniecība), ka rūpnīcu vairs nav un "Ford-Vairogs" vai "VEF-Minox" tikai bildītēs redzami, jo tas viss ir likumsakarīga ekonomikas attīstība. Nav jācenšas ražot sērkociņus, T-kreklus, galdu kājas un tosterus, ja ķīnieši tos saražo vairāk un lētāk, bet jāpievēršas medicīnas, celtniecības, krogu biznesa attīstīšanai.

Pie tam veltas cerības, ka "biroju planktons" jeb ierēdniecības liekā daļa būs uz ielas un pārkvalificēsies par elektriķiem un virpotājiem (kaut arī arī šādas izmaiņas būšot manāmas mazā mērā), jo rītdiena tos pieprasīs vēl lielākā skaitā, tieši tāpat kā ārstus, auklītes un šveicarus. Tb pēc gadiem būs vēl vairāk glamūrīgu tupu blondīņu, metroseksuāļu, pusi dienas blogu rakstītāju žurnālistiņu un citādi anālītiķu un IT marketologu, vēl vairāk dīvainu triepumu ražotāju modernās mākslas galerijām un vēl vairāk visādu iespējamo aģentūru un biedrību cīņai par vai pret. Un tik un tā tā būs modernāka un attīstītāka sabiedrība nekā tā, kas tulznainām rokām Oskara vadībā murdus kurā tur jūrjas sēklī lika un katrās vēlēšanās balsoja par Garozu un Cepli, jo citādi "svešie" pie varas tikšot. Nu kaut kā tā.

Diemžēl arī es uz pasauli raugos XIX-XX gs. mijas zināšanu kategorijās, tb nesaprotu - a no kurienes ta kāpostu raus, ja neko neražo?



(via http://khapuga.livejournal.com/56644.html)