Ar interesi šķirstu starpkaru perioda feminisma propagandas izdevumu "Vīrietis un sieviete. Viņu savstarpējās attiecības tagadnes kulturelā dzīvē":
"Kas ir vecpuisis? - Cilvēks, kurš palicis neprecējies zināmā vecumā, kurš pēc savas zemes likumiem pārsniedzis zināmo vecumu, bet nav devies laulībā un dzīvo kā vientulis. Bet tā kā laulība arī tagad ir katras valsts pamats,, kā bijusi jau daudz tūkstoš gadus atpakaļ, top skaidrs, ka vecpuisis jāuzlūko kā niknākais valsts ienaidnieks! (..) Jo nav pasaulē nekā daiļāka un labāka par vīra un sievas saticīgu kopdzīvi savā namā. Kā gan vīrieši var atstumt šo daudzināto laimi?" (Nr.5., 1927.)
nomainām vārdu 'vecpuisis' pret 'vecmeitu' un droši pasūtam bābas dirst. turklāt bābieši vecmeitu statusu iegūst agrāk par tēviņiem (parasti 25 vs. 27 gadi). tak što šamās pašas ir valsts un visa pastāvošā nodevējas.
"Mēs nedrīkstam pārāk nesaudzīgi nosodīt vecmeitas, kuŗas nododas kaķīšiem un sunīšiem: šie dzīvnieciņi atsveŗ viņām kultūras laupīto vīrieša mīlu un atvieglina viņu tukšo, bezmērķa, bezprieka dzīvi."
es esmu vecpuisis un sunīšus ij kaķīšus labprāt ieredzu - labi pagatavotus un celtus galdā. bet neviena vecmeita mani nemēģina pavedināt uz laulības ostu ar kārtīgu kaķa cepeti...