2. aprīlī www.ndr.de izvietotajā raidījumā izrādījās, ka daudzi vācieši esot par to, lai Krievija okupē arī Baltijas valstis, ja vien Gazprom tad pazeminās gāzes cenu vācu pensionāriem (intervijas pēc 6. minūtes) - http://www.ndr.de/fernsehen/sendungen/extra_3/videos/extra7057.html

Nav nekā jauna zem šīs saules...


Imperators Maksimilians pieņem Maskavijas sūtņus

1572. gadā Krakovā mira Jagaiļa mazdēls, Polijas karalis Zigismunds II Augusts, un Polijas karaliste nu kārtējo reizi bez karaļa – šļahta bija sašķēlusies desmitos savstarpēji naidīgu partiju, kur katra savā Maidanā mītiņoja par savu troņa kandidātu, vai mēģināja šturmēt vietējos rātsnamus. Un protams, kā jau šādās reizēs pierasts, sakustējās kaimiņi, lai piedalītos Jageloņu mantojuma pārdalē un Žečpospoļitas ievilkšanā savu interešu orbītā.

Proti, 1576. gadā, pēc gana ilgām pārrunām, un vairākkārtējas sūtņu braukāšanas šurpu un turpu, Maskavijas lielkņaziste un Sv. Romas impērija vienojās par Eiropas vēriena projektu, kas, kaut galu galā netika realizēts, atstāja zināmu iespaidu uz notikumu attīstību nākotnē. Runa ir par lielkņaza-ķeizara paktu par ietekmes sfēru Austrumeiropā sadalīšanu starp Habsburgiem un Rjurikovičiem. Sīku projekta izklāstu varam izlasīt izvilkumā no Daniilia Princa un Jana Kobencla sūtniecības sarunām Maskavā, kas glabājas Varšavā, Radzivilu fondā (AGAD, Archiwum Radziwiłłow. Dział II. Dokumenty Historiczne. Teka I. Nr. 89a. L. 1-15.).
Īsumā projekts bija sekojošs.

Ķeizars Maksimilians II (valda 1562-1576) piedāvāja Maskavijai militāri-politisku savienību, ja:
1) Maskavija netraucēs, ka par Polijas karali tiek ievēlēts Ernests;
2) Maskavija un impērija (līdz ar tai pakļauto Poliju) kopīgiem spēkiem vēršas pret Osmaņu impēriju;
3) Maskavija pārtrauc karadarbību Livonijā un izved savus spēkus, arī poļu armija tiek izvesta, atjaunots status quo imperatora jurisdikcijā.
Savukārt lielkņazs un pašpasludinātais cars Joans IV Bargais (valda 1533-1584) par to pretī prasīja:
1) ja Polijas tronī kāpj Ernests, tad Lietuvas – Fjodors;
2) Maskavija gatava pārtraukt karadarbību Livonijā un izvest karaspēku, ja Livonija tiks konvertēta par brīvu buferkaralisti, kas nepakļausies ne impērijai, ne Dānijas vai Zviedrijas karalistēm;
3) Maskavija piekrīt kopējam uzbrukumam Osmaņu zemēm, ja iekarotās teritorijas (Dienvidkrievijas stepi un Krimu) tā varēs anektēt.
Tādējādi vēlamās abu reģiona lielvalstu ietekmes sfēru robežlīnija gandrīz 1:1 sakrīt ar krietni vēlāk noslēgtā bēdīgi slavenā Molotova-Ribentropa pakta robežlīniju, kur Vācijas sfērā nonāca Polija, PSRS – Baltija, Rietumbaltkrievija un Rietumukraina (t.i. bijušās Lietuvas lielkņazistes zemes).
Gan impērijai, gan Maskavijai bija pietiekami militārie resursi aktīvai darbībai (pareizāk sakot, interregnum periodā Polijai un Lietuvai nebija resursu pretspara došanai, pie tam abās zemēs bija gana lielas partijas, kuras savas cerības saistija gan ar Vīni, gan Maskavu), tā kā teorētiski pakta reaizācija dzīvē bija iespējama, ja ne divi faktori, kas izjauca šo plānu.
Pirmais bija ķeizara Maksimiliana II nāve 1576. gada oktobrī, savukārt viņa mantinieks Rūdolfs II (valda 1576-1612) nez kāpēc šo paktu noraidīja. Otrais bija sākotnēji it kā nenopietnā „kompromisa“ kandidāta uz Polijas troni, Transilvānijas gospodara Stefana Batorija (karalis 1576-1586) neordinārā personība un talanti: maksimāli īsā laikā tam izdevās iegūt magnātu un šļahtas vairākuma simpātijas un apvienot karalisti, apspiest prohabsburgu dumpjus, spožā militārā kampaņā sakaut Maskaviju un izsviest to no Livonijas.
Pakts bija izjucis pat bez praktiskiem mēģinājumiem to realizēt, taču pati tā noslēgšana deva impulsu jauna mīta dzimšanai, kura pēdas sastopam vēl mūsdienās. Proti, Eiropas skatījumā uz Maskaviju parādījās jauns diskurss: moskoviti nemaz neesot tik briesmīgi barbari, kā līdz šim tos visi iztēlojušies, bet gan varbūt ne pārāk civilizēti, ne pārāk labi audzināti, taču perspektīvi sarunu partneri - pat ķeizars nekaunas ar Maskaviju sadarboties, kas jau par ko liecina.


Maskavijas sūtniecība Vīnē

Tajā pašā 1576. gadā Franfurtē pie Mainas tika nodrukāta kārtējā aviso jeb politisko jaunumu skrejlapa „Patiesas jaunākās ziņas...“ (Warhaffte Neuwe Zeitung Welcher massen die Rōmische Kais. Mt. unser Allergnedigster Herr von den Polnischen Abgesandten in Wien zu einem Kōnig in Polen declariert und aussgeschryen worden: Was auch die Tūrkische Bottschafft vor beschehener Wahl daselbsten geworben und anbracht: Folgends wie der GrossFūrst auss der Moscaw die an jnen abgesandte Tūrkische Legation tractirt und gehalten: Letzlich was Bāpstliche heiligkeit und der Grossfūrst auss der Moscaw auch andere Fūrsten un Herrn hōchst gedachter Rom. Kais. Maiest. fūr Steur und Hūlff wider jre Feind zugesagt. Franckfurt am Mayn, 1576), bet Breslavā nodrukāts gada aktuālāko notikumu pārskats par Maskavijas sūtniecību Vīnē, lielkņaza Joana un hercoga Magnusa attiecībām, jaunumiem no Prūsijas (Copey und Abdruck zweyer Warhafftigen Schreiben aus der Wilde in Litaw wie es die Kauffleut mit sich gen Bresslaw bracht haben. Darinnen grūndlicher bericht zufinden ist Wie es jetzt mit dem Kōnigreich Polen eine gegenheit habe... Bresslaw, 1576), kas aizsāka plašu propagandas literatūras klāstu, kurā kardināli mainījusies pati attieksmes pret Maskaviju nostādne: lielkņazs Joans nu jau tika attēlots ar zināmām simpātijām, uzsvērts, ka viņš varētu nodrošināt mieru un kārtību reģionā, palīdzēt Eiropai karā pret turkiem, atvērt savas robežas tirgotājiem un investoriem. 1570. gados tam sekoja virkne citu ziņu lapu - tajā laikā mūsdienu masu mediju ekvivalents sabiedriskās domas veidošanā, - kuras proponēja Maskaviju kā potenciālu sabiedroto pret turkiem, ja vien eiropieši pratīsies piekāpties šādām tādām Maskavas ambīcijām gan teritoriāli, gan titulatūrā (viens no aktuālākajiem Maskavas ārpolitikas mērķiem šajā laikā bija panākt, lai Eiropas valstis atzīst titulu „cars“). Pie tam ar moskovitiem jāattīsta sadarbību kaut tāpēc vien, ka šie tādējādi pamazām civilizēsies un iekļausies Eiropas saimē. Bet tas, ka viņi tur Livoniju dedzina... nu žēl jau mazliet tos livoniešus, taču ja padomā par tirdzniecības perspektīvu gāzes vadu un militāro sadarbību... Un nekādu lomu pat nespēlēja tas, ka daudzas Livonijas brīvpilsētas bij HANSA locekles, un uzbrukums tām nozīmēja uzbrukumu visai HANSA savienībai - centrālās Hanzas pilsētas ar Lībeku priekšgalā aktīvi turpināja tirgoties ar Maskaviju, vest turp karamateriālus un tehnoloģijas, jo tas taču bija savienības ienākumu pamatavots. Kā vēlāk secināja Forsetns: "Hanza bija gatava visu likt uz kārts un ziedot jebko, lai tikai saglabātu tirdzniecību ar Krieviju, bez kuras visa Hanzas varenība sabruktu" (Форстен Г. В. Балтийский вопрос в XVI и XVII столетиях (1544-1648). / Исслед. Г. В. Форстена. (Записки ист.- филол. фак. Императ. СПб. ун-та) - Тип. В. С. Балашева и К°Ж СПб., 1893 - 1894. - 2 т., С. 148).



Kaut jau 70. gadu beigās šis diskurss lielajos galmos apsīka, virsroku ņemot Žečpospoļitas proponētajam Maskavijas tēlam kā viennozīmīgam Eiropas apdraudējumam, šī Vīnē un Hanzā dzimusī ideja par moskovitu „civilizēšanas“ iespējamību sadarbības ceļā, turpmākajos gadsimtos laiku pa laikam parādījās ar apskaužamu regularitāti (un tikpat regulāri Krievijas politiskās aktivitātes liek šī skatījuma piekritējiem pēc laika pieklust), un zināmā mērā ir dzīva arī mūsu dienās. Un šķiet, ka Eiropā ir gana ļaužu, kuri arī mūsdienās labprāt iemainītu daudzcietušo Livoniju, Krimas hanisti vai Žečpospoļitu moskovitiem pret izdevīgām koncesijām, un kuri nez kāpēc tic, ka Krievija ir vai varētu būt pietiekami eiropeiska valsts, jo pēc tādas dažbrīd izskatās.

Tā nu uz sfēru robežšķirtnes esošajiem atliek vien vērot, vai Eiropas attiecībās ar Maskaviju virsroku ņems birģeriski-protestantiskais prakticisms, vai tomēr ideālus aizstāvošais bruņinieciskums.