Kaut cenšos vietējās ziņas neskatīties (tāpat nekā nevaru ietekmēt, taču kuņģa čūlā no stresa iedzīvoties nevēlos), taču neizbēgami arī to perifērijā un privātajās sarunās nākas ar interesi vērot pēdējā pusgadā apgriezienus uzņēmušo Ušīša dēmonizācijas kampaņu. Sākumā pie sevis nospriedu, ka šams vienkārši izvirzīts par zicdirektoru, kas kā zibensnovedējs par mazu un godīgu sāpju naudu uzņem uz savu krūti tautas taisnīgās dusmas, lai rebju taisītāji var bīdīt savus iepirkumus klusu fonā, neviena netraucēti. Taču nu sāk šķist, ka mediju spēkam patiesi robežu nav, jo var taču sākotnēji visnotaļ neietekmīgu figūru uzcelt slavas zenītā un padarīt par īstu Saurōnu. Šobrīd sajūta, ka ja kādu dienu Nils nāktu ar iniciatīvu saspridzināt to uzvaras 2PK pieminekli Pārdaugavā, gaišie tautiskie spēki mirklī vienoti savāktu miljonu parakstu šī betona staba saglabāšanai, apzeltīšanai un ierakstīšanai Satversmes preambulas neaizskaramību listē, lai tikai briļļainajam dēmonam iegrieztu. Tas jau kļūst par tādu kā sportu. :)
Es piederu pie tā sociālā slāņa, kas maksā mūždien, neatkarīgi no varas. Un kad maksā, tad pofig, vai maksā Bērziņam, Bojāram vai Ušakovam - vienalga paliec pliku pakaļu. Tb neredzu nekādu īpašu atšķirību starp Ušīti un viņa naidiniekiem.