| Sekoju līdzi viena kamrāda, īstena latvju mačo (ko daudzi meitieši gan jau, degunu raucot, par čmo dēvē, bet šim kā pīlei ūdens - tās noteikti kurvīti dabūjušas, tāpēc lūpu uzmetušas) atskaitēm iz Irānas apmeklējuma. Šodienas ieraksts: "Augstākā izglītība esot ap 55% sieviešu un tikai 45% vīriešu. (..) Vietējās meitenes tusējas gan kopā ar vīriešiem, gan pasas savos bariņos. Nekas neliecina par diskrimināciju. Es gan tā tramīgi - īpaši nelūru uz viņām, bet viena otra pati pievērš uzmanību, smaida un met ar aci Te tev nu bija apspiestās musulmaņu sievietes!" Es ne par to, ka visur ir savas ēnas puses, bet par to, kā mainās ļaužu priekšstati par kādu zemi, iegūti no medijiem, kad pats turp aizbrauc.
Šorīt 12. troļļukā ar interesi vēroju skandālu. Jauns skuķis, tā ap 20, auroja pa visu vagonu kā krievu kara veterāne, laužoties pēc desas bez rindas. Vispirms viņai nepatika, ka neesot ielaista pa priekšējām durvīm. Tad šai tapa laipni paskaidrots, ka pie pieturām esot informācija par šādu kārtībiņu. Informācija par izmaiņām noteikumos viņu neietekmēja, jo bez brillēm viņa nevarot neko salasīt. Te es savā stūrī iebubinājos, ka brilles vajag nēsāt - moš kāds par inteliģentu noturēs pārpratuma pēc. Tad jaunkundze sāka spiegt, kāpēc šai nepārdodot biļeti. Tapa paskaidrots, ka sabtransporta vadītājiem aizliegts tirgot biļetes braukšanas laikā, to dara, stāvot pieturās. Ja vadītājs pārkāps šos noteikumus, viņu var sodīt. Jaunkundzei pofig - sūdzēšoties, RS sūkājot, visi cūkas, nekur pasaulē tā neesot, vārdu sakot pretenzijas pret ļauno pasauli, kas viņai liedzot dzīvot cilvēka pilnvērtīgu dzīvi uz pilnu klapi. Un gan jau, ka rakstis sūdzības, un gan jau kāds tērēs laiku un papīru, rakstot pretī, ka tādi ir noteikumi, kas jāievēro, neatkarīgi no tā, patīk vai nepatīk, brīvā valstī ir tiesības ierosināt izmaiņas noteikumos utt. Interesanti, ka šoferis beigās vairs dzīves netaisnuma apspriešanā nepiedalījās, bet ar jaunkundzi diskutēja pārējie pasažieri, kas bija visnotaļ uzjautrinoši. Bet varēja redzēt, ka jaunkundzei pofig, pēc kādiem likumiem darbojas apkārtējā pasaule, jo tai jārotē ap viņu pēc viņas noteikumiem. Indigo jau izauguši? Ech, vajadzēja viņai ieteikt rakstīt blogu iekš klab.lv - te gan jau sastaptu līdzjūtīgas dvēseles. :) |
Tipisks jaunas irāņu sievietes dresskods ir džinsu tipa bikses, tad kaut kas līdzīgs kā īss pusmētelītis (tikai plānāks, protams) un hidžabs, kas vēl esot viena no pēdējām lietām, ko uzspiež reliģiskie līderi. Bet kā jau teicu - izskatās, ka pēc dažiem gadiem irānietes šai ziņā svinēs uzvaru. Vismaz uz to pusi viss iet. Vaicāju, kas notiek, ja viņas parādās sabiedriskā vietā bez tā - nepilngadīgās aizvedot uz policiju un nelaižot mājās, kamēr vecāki neatnāk pakal ar hidžabuPar pilngadīgām, cik sapratu - kaut kas līdzīgs administratīvajam protokolam un publiskais "fuj !" Tomēr kafejnīcās un citās intīmākās vietās jau vienai otrai tas noslīdējis uz pleciem.
Starp citu, tuvojoties vakaram, biksēm novērojama tendence transformēties par kaut ko vidēju starp legingiem un zeķubiksēm, bet paltrakam - par paīsu kleitiņu."
Paskaiti labak, cik vadosos religiskos postenos tur ir sievietes - tieši tikpat, cik Vatikānā. Ticībai ar modi sociālajās attiecībās nav nekāda sakara. Runāt par sievietēm vadošajos reliģiskajos posteņos, pie nosacījuma, ka pati reliģija nepieļauj sievietei šādu posteni ieņemt (kad pieļaus, tā vairs nebūs tā reliģija, bet kas cits), ir tikpat nopietni, kā spriest par viriešu diskrimināciju Rietumos, ņemot vērā vīriešu īpatsvaru sieviešu ūdenspolo komandās.