Līdz šim nesapratu, kāpēc darba devēji tērē gana lielus līdzekļus un īrē darba telpas, kur nosēdināt visādus tur bildīšu apstrādātājus, kas sevi par datorgrafiķiem dēvē? Tāpat lielākā daļa komunikācijas ar pacientiem pa vadiem notiek. Finansiāli izdevīgāk darba devējam būtu, ja zīmētājs sēž mājās un dara to pašu, ko par dārgu naudu īrētā birojā. Sapīpēju ar bosu un šis man kā mazam bērnam izskaidroja: tā kā pamatskolā tāda lieta kā sacerējumu rakstīšana ir visnotaļ sekundāra, un pat paši skolotāji nesaprot, kāda joda pēc tā nepieciešama, ja jaunos literātus neaudzina, tad gluži vienkārši absolūtais vairākums projektu vadītāju nemāk īsi un precīzi noformulēt darba uzdevumu.
Aber datorgrafiķis nav telepāts, līdz ar to lielākā daļa darbam paredzētā laika tāpat paiet nevis strādājot, bet noskaidrojot, ko kurš ar ko domājis. Darbošanās no mājām šo problēmu padziļinās vēl vairāk, jo izpaliks tiešais verbālais kontakts, kurā var noskaidrot neskaidrības. Tā kā jāvirpo vien no biroja arī turpmāk. kamēr nenāks paaudze, kas spēs rakstiski noformulēt, ko vēlas, bez liekām pasāžām.