Tālajā 1977. gadā, naktī no 13. uz 14. jūliju Ņujorkā (tā liela pilsēta ASV, Ziemeļamerikā) - ko žurnālisti ar saukli "sabiedrība šokā!", vieglu roku nodēvēja par "šausmu nakti" - spēcīga negaisa laikā zibens ieblieza apakšstacijā un izsita pāris automātiskos drošinātājus. Vienu no tiem darbinieki tā arī nespēja ieslēgt tīri mehāniska bojājuma dēļ. Pēc tam vēl viens zibens spēriens izslēdza divas augstsprieguma elektropārvades līnijas, no kurām iedarbināt izdevās tikai vienu. Rezultātā pārējās apakšstacijas izrādījās pārslogotas. Trešais zibens neitralizēja vēl divas stratēģiski svarīgas apakšstacijas. Mēģinājumi kā glābt situāciju, atslēdzot no strāvas vienus patērētājus, samazinot padevi citiem, situāciju uz brīdi stabilizēja, taču tad zibens trāpīja vēl vienā apakšstacijā, un tad aizgāja domino proncips: drošinātāji lidoja visās atlikušajās, bet Ņujorka ieslīga tumsā.
Un šajā tumsā ļaužu civilizētības glazūra kusa kā saldējums mikroviļņu krāsnī - sākās masveida marodierisms un laupīšanas. Tika izlaupīti veikali, bandas ieradās laupīt turīgo ļaužu kvartālos, bet lai novērstu policijas kuslos mēģinājumus kā apturēt procesu, sākās masveida dedzināšana - visā pilsētā ļaunprātīgi aizdedzināja 1077 objektus, kuru dzēšanai tika nosūtīti visi ugunsdzēsēju u.c. glābšanas dienestu spēki. Nekārtības pārmetās uz Brodveju, ar automašīnām tika sadragāti veikalu skatlogi (kopā tika izlaupīts vairāk nekā 1500 veikalu), no sienā, izrauti bankomati, vieni laupītāji laupīja citus. Šajā naktī policija arestēja vairāk nekā 3800 marodierus, taču tas bija piliens jūrā, jo pēc aptuveniem aprēķiniem savu budžetu uzlabot bija devušies vismaz 100 000 nodokļu maksātāji.
Taču katram mākonim zeltaina maliņa - nabadzīgajiem ielu pašpuikām šādā ceļā pirmo reizi mūžā izdevās iegūt savā īpašumā dārgu un kvalitatīvu audio tehniku (redz, ļaudis parasti par pagātni spriež pēc šodienas, kad it kā nekā netrūkst, taču aizmirst, ka senāk situācija bija savādāka, un pat ūberbagātajās ASV pie glancētos žurnālos reklamētās haitekpreces varēja atļauties ļoti maza sabiedrības daļa, pārējie varēja virpot kaut mūžu, bet pie tā netiktu). Un jau nākošajā dienā "parādījās tūkstošiem jaunu dīdžeju, kas beidzot varēja izpausties" - un dīdžeju būšana no kusliem mēģinājumiem iepelējušos nomaļu pagrabos izgāja sabiedrībā un kļuva par vienu no masu kultūras stūrakmeņiem.

Manā bērnībā puiku vidū aizraušanās ar muzonu bija diezgan vispārēja. Tā a priori bija pieņemta kā katra čaļa pamatinterešu sfērā, aber pēc tā, kāds tev magnetafons, kāda ierakstu kolekcija, ko tu klausies, automātiski noteica tavu vietu sociālajā hierarhijā. Un šī ņemšanās bija tik masveida un automātiska kā elpošana - neviens neuzdeva jautājumu "a kāda joda pēc man to vajag?", jo tā tas bija un viss. Un vēl tagad kretīni manā vecumā vāc kaut kādus ierakstus, meklē, kur kādu disku kāds izlaidis, veido rubrikas "RL klausās", kaut labi apjēdz, ka praktiska labuma no tā tikpat daudz kā no sērkociņu etiķešu kolekcionēšanas. Un nevar bez trokšņa fonā - pat aizbraucot uz klusāko meža pļaviņu, kur rīta miglā bembiji kniebjas un rubeņi riesto, obligāti atraus auto durvis vaļā un palaidīs savu bumsibumsi uz maksimālo volumi. Tāda paaudze.
Es gan īsti to nesaprotu, vislabāk jūtos klusumā, tāpēc vienmēr biju autsaiders un ārpus sociālās hierarhijas (sākumā par to pārdzīvoju, pēc tam pieradu), jo man maģa nebija, ierakstus attiecīgi nevācu (senči, 4 dēlus audzinot, nevarēja atļauties mūs apgādāt ar visādiem modes gadžetiem), līdz ar to muzikālā dzirde palikusi neattīstīta dīgļa plazmas stadijā: Hendeli no Verdi vēl atšķiru, spēju saklausīt ko nebūt muzikālu Dasēnā, Bregovičā vai Merkurijā, bet atšķirt kiviču no astranausiem, strupceļa vai citiem kombuļiem spēju tikai vizuāli, jo nekādi nespēju tos klasiskos trīs akordus par mūziku uzskatīt. Robs izglītībā un kultūrā, nav par ko ar līdzcilvēkiem parunāt.
Tā kā nāksies, ja kamrādi uz jahtklubu neuzaicinās (4 gadus neesmu zem kājām klāju jutis!) ņemt bilžu aparātu un aizkāpt uz pilsētu tautumeitas pafočēt un paklausīties, kā uzrauj kādu jestru tautasdziesmu mūsdienu apdarē - dziesmu svētki ir viens no labākajiem, ko latvieši no krietnajiem vāciešiem pārņēmuši. Tāds jauks un pozitīvs pasākums, kurā pat es spēju kādu noti saklausīt. Lai jums laba diena. :)