Cerūzis Raimonds. Vācu faktors Latvijā (1918-1939). Politiskie un starpnacionālie aspekti. - LU Akadēmiskais apgāds: Rīga, 2004. - 291 lpp.
2. nodaļa, Vācu faktors Latvijas valsts veidošanas posmā
2.1. Baltijas valsts idejas ģenēze un īstenošana

Politiskā situācija Krievijā 1917. un 1918. gada mijā bija ārkārtīgi nestabila. Lielinieku valsts apvērsums mudināja vācbaltiešus veikt pretpasākumus, lai Latvijas teritorijā nepieļautu varas izslīdēšanu no vācu rokām. Lielinieku vara Latvijā vācbaltiešiem nekādā gadījumā nebija pieņemama, tā nozīmēja gan īpašumu atsavināšanu, gan arī iztēlē saistījās ar visa veida represijām.
Liela daļa vācbaltiešu lika vienādības zīmi starp lieliniecismu un latviešiem, kurus uzskatīja par pārliecinātiem un neaprēķināmiem revolucionāriem. (Ņemot vērā, ka savi 60-70% latviešu bija atklāti lielinieciski, un arī t.s. pilsoniskās partijas aicināja pārdalīt īpašumus visnotaļ lielinieciskā garā, tā kā nebūtu jābrīnās par šādu viedokli. - I.)
Ne visi Baltijas vācieši bija droši, ka situāciju izdosies glābt. Kamēr viena daļa vācbaltiešu, sajuzdami politiskās varas maiņas draudus, uz laiku pameta Latviju, daži viņu pārstāvji steidzās pārņemt valsts varas iniciatīvu. Vācbaltiešiem šajā brīdī bija pieņemami visi valstiskuma varianti, kas saglabātu un garantētu vācbaltiešu kā sabiedrības virsslāņa priviliģēto stāvokli Latvijas teritorijā. (Šādam apgalvojumam, ka pamatmotivācija bijusi cīņa par privilēģiju saglabāšanu, 1918. gadā nav nekāda faktoloģiska pamatojuma, taču tas tiek atkārtots vēl un vēl. Tā laika sabiedrībā dažādu sociālo slāņu priivilēģijas tika uztvertas kā pašsaprotamas, un tikai retais kaut teorētiski varēja pieļaut, ka profesors un cūkgans varētu būt vienlīdzīgi - tas vienkārši nebija iespējams un neviens ne par ko tādu nedomāja. Tikpat "pamatoti" var apgalvot, ka 18.11.18. LR tika dibināta tikai tāpēc, lai iedzīvotāju latviešu daļa tiktu priviliģētā statusā. Tb manuprāt vācbaltieši vienkārši redzēja, ka Krievija sabrukusi un ir iespēja no tās atdalīties, ne par kādām privilēģijām runas nebija, par tām cīņa sākās 1920. gados. Tā kā te nu autors vienkārši ieņem klasisko latvisko antivāciskās propagandas pozīciju, radot lasītājā attiecīgu noskaņojumu. - I.)
Noturīgākā valstiskuma ideja, kas, pēc vācbaltiešu uzskatiem, nodrošinātu vācbaltiešu kā sabiedrības vadošā virsslāņa iespēju saglabāšanu, bija tā dēvētā Baltijas valsts (baltischer Staat, Baltenland), kas paredzēja vienotā valstiskā vienībā iekļaut visas bijušās Krievijas impērijas Baltijas provinces. Ar dažām atrunām var pat uzskatīt, ka Baltijas valsts ideja vācbaltiešu politiķu aprindās bija aktuāla no 1918. gada pavasara, kad Vācijas militārpolitiskajā kontrolē un jurisdikcijā nonāca arī Latvijas teritorija aiz Daugavas labā krasta, kā arī Ziemeļbaltija, līdz pat brīdim, kad 1921. gada 1. februārī Berlīne atzina Latvijas valsti de iure. Savukārt pašu Baltijas teritorijas pievienošanu Vācijai vācbaltiešu politiskie eksperti publikācijās jau kara pirmajos gados uzskatīja par nenovēršamu un gaidīja ar lielu saviļņojumu. [1] (Par saviļņojumu nespriedīšu, jo šķiet, ka pāris entuziastu izteikumi un okupācijas cenzūras kūrēta prese nebūs tas objektīvākais rādītājs, taču par Krievijas sakāves nenovēršamību tai laikā gandrīz nevienam šaubu nebija. - I.)
Baltijas valsts ideja dzima 1918. gada pavasarī. Pirmā pasaules kara noslēguma posmā to sākotnēji apzīmēja ar jēdzienu „hercogiste“. Darbu pie šāda Baltijas kultūrvēsturiskās teritorijas vienojoša valstiskuma izveides formāli ļāva uzsākt 1918. gada 3. martā noslēgtais Brestļitovskas (Brestas) miera līgums un tam sekojošie papildnolīgumi, saskaņā ar kuriem Krievija atteicās no Vidzemes, Kurzemes, Igaunijas, Lietuvas un Polijas. Vietējie vāciešu pārstāvji ignorēja Latviešu pagaidu nacionālajā padomē (LPNP) 1917. gada 19. novembrī (pēc jaunā stila 2. decembrī) Valkā pieņemto politisko deklarāciju, kurā bija pasludināts, ka Latvija, sastāvoša no Vidzemes, Kurzemes un Latgales, ir vienota „autonoma valstsvienība“. [2] Tādējādi vācieši vispār neņēma vērā Latvijas teritorijā jau izsludināto valstiskumu, kas balstījās uz ievērojamas daļas pamatnācijas politisko partiju un organizāciju delegātu paustās gribas, pat neuzskatīja to par preses uzmanības vai diskusijas vērtu. [3] (Kāpēc lai uzskatītu to par diskusijas vērtu? Ja tu, cienījamais lasītāj, šādos juku laikos padzirdētu, ka kur frontes otrā pusē, Krievijas daļā kaut kādi urlas treniņbiksēs kaut ko pasludinājuši, bet pats atrodies uzvarošās Vācijas okupācijas zonā, tad par ko tu spriestu diskusijās - par iespēju izmantot Vācijas atbalstu un nodibināt savu valsti, vai sutīt emisārus uz Krieviju noskaidrot, ko tie pāris bauri ar 3 klašu izglītību tur sludinājuši? Skaidrs, ka kaut kāda sanākšana Valkā nebūt nevienam nešķita apspriešanas vērta, un to pārmest būtu dumji (vai klaji neobjektīvi). - I.)
Daļa vācbaltiešu uzskatīja, ka ideju par lielākās daļas latviešu un igauņu apdzīvoto teritoriālo vienotību un saistību ar Vāciju varētu atbalstīt pietiekams skaits latviešu. [4] Jāatzīst, ka Baltijas valstiskuma izveides pasākumos vēl pirms 1918. gada 18. novembra bija iesaistīta samērā plaša sabiedrība. Turklāt diezgan raženi pārstāvēti te bija arī atsevišķi tā laika latviešu politiskie darbinieki, par kuriem jau plaši rakstījis latviešu vēsturnieks Ā.Šilde. [5] Savukārt vēsturnieks E.Andersons, kurš pievērsies šā laika notikumu restaurēšanai, uzsvēris, ka daži latvieši un igauņi bijuši patiesi pārliecināti, ka cieša piesliešanās Vācijai un vāciešiem nodrošinās viņu tautām „mierīgu darbu un dzīvi Eiropas kultūras ielokā ar Vācijas garantētām tiesībām“. [6] Baltijas valstiskuma koncepcijas dziļo pretrunu ar LPNP pasludināto latviešu valstiskumu gan nevarēja nepamanīt. 1918. gada 30. janvāra (pēc vecā stila – 17. janvāra) uzsaukumā latviešu tautai LPNP savu skaļo protestu pret Latvijas vai tās daļas piesaistīšanu Vācijai pauda skaidri un nepārprotami, kā arī aicināja latviešus neiesaistīties vāciešu plānu īstenošanā un uzsvēra latviešu tiesības uz patstāvīgu Latviju. [7] (Neredzu, ar ko LPNP postulētā mūžīgā autonomija Krievijas sastāvā būtu labāka par autonomiju Vācijas sastāvā? - I.)
Norobežojoties no šādi un līdzīgi noskaņotās latviešu sabiedrības politiski aktīvākās daļas, vācbaltiešu politiskā virsvadība nespēja pietiekami labi izprast latviešu sabiedrības noraidošo attieksmi pret Baltijas valsts koncepciju. [8] Pēc vairākiem gadiem paši Baltijas valsts projekta īstenotāji gan bija spiesti atzīt, ka liela sabiedrības daļa par viņu ieceri nebija sajūsmā un pilnībā izvairījās no jebkādas sadarbības Baltijas valstiskuma projekta ietvaros. [9] (Pirmkārt, autors pats norāda, ka norobežojās no "daļas" latviešu sabiedrības, jo pārējā daļa, visu veco partiju pārstāvji - aktīvi atbalstīja iespēju atdalīties no Krievijas. Otrkārt, vienmēr būs kāda sabiedrības daļa, kas ar kādu projektu nebūs apmierināta, visien nekad neizpatikt, nekādu unikālu ļaunprātību te nesaskatu. Galu galā, lielākā daļa latviešu sabiedrības bija pret Ulmaņa Pagaidu valdību un gaidīja atgriežamies strēlniekus, bet tas jau nenozīmē, ka jaundibinātā LR būtu kāds Saurōna projekts. - I.)
Interesanti, ka Pirmā pasaules kara gados (īpaši Vācijas okupācijas laikā) vācbaltieši vairs necentās uzsvērt savu Baltijas („baltisko“) savdabību, kā tas bija novērojams 19. gs. pēdējā trešdaļā un 20. gs. sākumā, bet pat tieši pretēji – vēlējās no tās norobežoties. Vadošā Baltijas vāciešu starptautiskās problemātiskās speciālista Maksimiliāna Bēma publikācijās varam lasīt, ka vācbaltiešu savdabības gals un saplūšana ar Vācijas vāciešiem vai, kā to apzīmēja autors, „atjaunošanās uz kopējo asiņu bāzes“ (Verjüngung auf gemeinsamen Blutbasis) ir pozitīva un visnotaļ apsveicama parādība. [10] Valstsvāciešu zinātnieki, tostarp ārsti antropologi kara gados intensīvi uzsāka propagandēt ideju, ka ari latvieši ir tie paši ģermāņi, jo, lūk, latvieši gankultūras, gan reliģijas un pat ārējā izskata ziņā ar atsevišķiem izņēmumiem līdzinoties vāciešiem, un tādēļ viņiem nevar būt sveša vāciešu valstiskuma iecere Baltijā. [11] Šādai nostājai principiāli piekrita arīdzan jau pieminētais vācbaltiešu eksperts M.Bēms. Turklāt viņš bija pārliecināts, ka ne tikai vāciskās kultūras, bet arī latviešu mazā skaita un vājā dabiskā pieauguma dēļ Vācijai nekas slikts no latviešiem nedraudētu (sic!). [12] Pēc Baltijas iekļaušanas Vācijas sastāvā M.Bēms ieteica pakļaut latviešus (ar vai pat bez vācbaltiešu sevišķas „palīdzības“) vāciskošanai (Eindeutschung), kas īsā laikā likvidētu latviešu tautu un ar to saistītās problēmas. [13] (Tb tas Bēms piedāvā ar latviešiem rīkoties tā, kā mūsdienās vislatvieši aicina izrīkoties ar nelatviešiem, tb unificēt sabiedrību. - I.)
Pieminētās publikācijas ļauj secināt, ka vāciešu sabiedrībā bija samērā vienota un noturīga vispārējā izpratne par Baltijas teritoriālās piederības un administratīvajiem principiem, kas kā vienīgā pareizā Baltijas valstiskuma iespējamība tika uzsvērta pat vēl 1921. gada publikācijās. [14] Savukārt attieksme pret latviešiem līdzinājās attieksmei pret „objektu“ – tajā bija ciniska šovinisma un pat rasisma iezīmes. (Tieši tāpat, kā uz "objektu" uz vācbaltiešiem raudzījās latviešu aktīvākie nacionālisti, postulējot, ka šī nu būs tikai vienas tautas valsts. Tikai to nez kāpēc paši aicinātāji un autors neuzskata par šovinistisku un rasistisku attieksmi. Tāda dubultmorāle sanāk vērtējumā, kā jau tas pieklājas antivāciskās propagandas tradīcijai latviešu historiogrāfijā. - I.)
Kaut gan vispārējā izpratne par Baltijas teritorijas administratīvajiem un piederības principiem vācu sabiedrībā bija puslīdz vienota, detaļās Baltijas valstiskuma konceptuālās nostādnes bija mainīgas un tika pielāgotas aktuālajai politiskajai situācijai Vācijā, kā arī vietējiem apstākļiem, kas 1918. gada gaitā bija visnotaļ neprognozējami mainīgi. [15] (Tb autors pats atzīst, ka vairāk vai mazāk jebkuri aicinājumi bija vairāk apstākļu diktēti, tātad arī iepriekšējā rindkopā minētā "šovinistiskā un rasistiskā" attieksme. - I.)
Spītīgi vācbaltiešu vadošā virsslāņa vienotība izpaudās attieksmē pret vienu no valsts izveides pamatprincipiem – pašnoteikšanās ideju, kas ir katra normāla, uz tautas gribas pamata tapuša valstiskuma izveides pamatprincips. (Tie nu gan tukši apgalvojumi, jo sanāk, ka visas valstis, kas izveidotas nevadoties pēc ši principa - vairums pasaulē, - nav normāls valstiskums? - I.) Jau kopš 1917. gada vācbaltieši ieņēma skaidri noraidošu nostāju pret pašnoteikšanās principu. [16] Šī ideja, viņuprāt, varēja veicināt tikai latviešu valstisko ieceru īstenošanu. (Vai var pārmest noraidošu attieksmi pret iespēju, ka tev liegs politiskās tiesības? - I.)
Savukārt īpaši lielām pārvērtībām bija pakļauti tieši tie principi, kas skāra Baltijas valstiskuma („hercogistes“ vai „valsts“) iespējamo saistību ar Vāciju. Līdz Vācijas monarhijas sabrukumam par labāko variantu uzskatīja dinastisko saistību ar Vāciju, bet pēc Novembra revolūcijas šī nostādne bija jāmaina. Būtiskas pārmaiņas koncepcijā bija vērojamas jau samērā īsajā laika posmā no 1918. gada sākuma līdz novembrim. Tā, piemēram, 1918. gada pirmajā pusē Berlīnē un tās vietvalžu aprindās Baltijā valdīja uzskats, ka Baltijai ir jābūt konstitucionālai monarhijai personālūnijā ar Vāciju, proti, no Prūsijas atkarīgai hercogistei ar Vilhelmu II kā Baltijas hercogu, turpretī jau gada otrajā pusē arvien vairāk piekritēju bija vācbaltiešu idejai par formāli neatkarīgu Baltijas vaslsti, kur valdītu konstitucionāla monarhija. [17] Par pilnīgu Baltijas neatkarību gan te nebija runas. Ieplānotās valsts vadītāja (hercoga) postenī vācbaltieši bija nolūkojuši „cilvēku ar labu koloniālo pieredzi“ – bijušā vācu Togo protektorāta gubernatoru, Mēklenburgas hercogu Ādolfu Frīdrihu. [18] Tas gan zināmā mērā mazināja dinastisko saikni ar Vāciju, bet nelikvidēja to pilnībā.
Baltijas valsts ideja savā būtībā bija gaužām vienkārša un sakņojās vācbaltiešu vēsturiskajā apziņā. Par sava valstiskuma ideālu viņi uzskatīja viduslaicisko, uz korporatīvā kārtu (ständischkorporativ) [19] principa balstīto Livonijas valstiņu konfederāciju, kuru raksturoja cieša saikne ar Vāciju un vāciešu priviliģētais statuss. (Statuss bija atkarīgs nevis no etniskās piederības, bet gan vietas sociālajā hierarhijā. Tikai latvieši, nākot pie varas, par primāro postulēja etnisko piederību un te izskatās, šī attieksme tiek piedāvāta netīkamajai "svešajai" etniskajai grupai. - I.)
Lai arī kāda un cik cieša būtu iedomātās jaunveidojamās valsts atkarības pakāpe no Vācijas, šī un visas nākamās vācbaltiešu izstrādātās valstiskuma koncepcijas paredzēja saglabāt Baltijas vāciešiem (nacionālajai minoritātei) iespēju diktēt politiskās spēles noteikumus latviešiem un igauņiem (pamattautībai un nacionālajam vairākumam). (Tajā laikā būt vairākumā nenozīmēja būt noteicējiem. Un arī izdomājums par "pamattautību" vēl nebija radies - kas būtu smieklīgi, ņemot vērā, ka vācbaltieši kā etniska grupa izveidojās XVII-XVIII gs. savukārt latvieši - XVIII-XIX gs., tb ja nu kāds varēja pretendēt uz "pamat"statusu, tad tas, kurš kā tauta bija noformējies pirmais. - I.) Jāatzīst, ka Berlīnē visnotaļ respektēja vācbaltiešu pretenzijas uz sabiedrības vadošā jeb priviliģētā slāņa statusa saglabāšanu. Tādēļ, kā jau ieskicēts iepriekš, Baltijas valstiskuma projekti savā būtībā bija un palika vācbaltiešu mēģinājums reanimēt viduslaiku Livoniju, kura savulaik vācu virsvarā apvienoja latviešu un igauņu apdzīvotās teritorijas. Šāds Livonijas laika valstiskā veidojuma reanimācijas mēģinājums liecina, cik liela ietekme vēl Pirmā pasaules kara gados Baltijas vāciešu sabiedrības uzskatu veidošanā bija vēsturiskajai apziņai un stereotipiem. (Acīmredzot šie paši arhaiskie un regresīvie stereotipi starpkaru periodā un pēc 90. gadiem latviešu politiķus dzina un dzen veidot īpašu Baltijas aliansi ar Igauniju un Lietuvu. - I.)
Kopš 1918. gada marta, kad Vācijai radās nepieciešamība noteikt Baltijas teritorijas turpmāko statusu, bija noticis visai sarežģīts vietējo zemju pārstāvniecību organizēšanas process, kas 7. novembrī vainagojās ar Baltijas valsts „valdības“ jeb t.s. Baltijas Reģentu padomes [20] (Baltischer Regentsschaftsrat) izveidi. [21] Reģentu padomei bija uzticēts pārstāvēt Baltijas valsti uz ārieni un pieņemt pagaidu rīkojumus ar likumu spēku, kā arī tos īstenot. [22] Vienlaikus ar Reģentu padomi izveidoja Zemes komiteju (Landesausschuß). kurai uzticēja izstrādāt Baltijas valsts konstitūcijas projektu, kā arī uzdeva par pienākumu izstrādāt paņēmienu, kā konstitūcijas projektu apstiprināt kādā jaunievēlētā plašas tautas pārstāvniecībā. [23] Te jāpiebilst, ka visas pārvaldes institūcijas tika veidotas uz anahroniska kārtu principa pamata (Tajā laikā tas nebija nekas anahronisks, bet gan vispārpieņemta norma visā Eiropā. - I.), turklāt, kā tas bija jau ierasts vācbaltiešu vidē, faktiski gan Reģentu padomes, gan arī Zemes komitejas vadību pārstāvēja vienas un tās pašas personas. Ādolfa Pilara fon Pilhaua vadībā, un tādējādi pilnībā tika sajaukta izpildvara ar likumdošanas varu. [24] 8. novembrī vācbaltieši, tiem solidārie vācu civilās un militārās okupācijas varas pārstāvji un pieaicinātie lojālie latvieši Reģentu padomē vienojās par Baltijas valsts uzbūves pamatprincipiem. Pasludinātā Baltijas valsts balstījās uz:
1) indivīda politisko un tīcības brīvību;
2) pārvietošanās brīvību;
3) visa veida īpašuma neaizskaramību;
4) visu tautību vienlīdzību.
Principā, kā tas atzīts pat latviešu vēstures literatūrā, šī valstiskuma modeļa vispārējie uzbūves pamatprincipi bija samērā labi. [25]
Baltijas valsts pārvaldes politiskās sistēmas noteikšanā izvēle tika izdarīta par labu monarhijai. Citādi nemaz nevarēja būt, jo vācbaltiešu politiskais virsslānis jau tradicionāli uzskatīja, ka muižnieku zemes īpašumu un vācbaltiešu ietekmi politikā var saglabāt tikai konstitucionālas monarhijas apstākļos. [26] Pati par sevi šāda valsts iekārta nebija slikta (monarhistiskas valsts pārvaldes sistēmas iedibināšana kā viens no valsts iekārtas veidiem figurēja arī citās Baltijas jūras reģiona teritorijās – Lietuvā un pat Somijā [27]), tomēr vācbaltiešu ideja, kā vārdā šis valsts pārvaldes princips tika izvēlēts, padarīja latviešiem to pilnīgi nepieņemamu. (Nepieņemamu toreiz, vai vēlāk? Tajā laikā ļoti daudz latviešu, it sevišķi pilsoniskās aprindas par projektu bija sajūsmā. Savukārt piedēvēt mūsdienu uzskatus tā laika ļaudīm... nav visai korekti. - I.)
Lai gan Latvijā īstenotais vācbaltiešu valstiskuma iedibināšanas akts ārēji garantēja tautu vienlīdzību, tomēr īstenībā vācbaltieši centās pēc iespējas vairāk varu koncentrēt savās rokās, tā, piemēram, amatus vācbaltiešu izprojektētajā valstī bija paredzēts dalīt nevis atkarībā no katras tautības lieluma, bet gluži vienkārši – pa vienai trešdaļai vāciešiem, latviešiem un igauņiem. [28] (Tb demokrātiskās Šveices kantonu princips, lai lielei kantoni nediskriminētu mazos - tā patiesi bija liela nejaucība Pie tam topošajā parlementā, kur vācbaltiešus pārstāvēs visi ar jurisprudences vai doktora grādiem, atvēlēt 1/3 sabiedrības daļai ar 5 klašu pamatskolas izglītību... man šķiet, ka tā tajā laikā bija izcila pretīmnākšana (lielākajā daļā valstu vēlēšanu cenzs nemaz nedeva tādiem balstiesības). - I.) Tādējādi vāciešu minoritāte atkal nonāktu priviliģētā situācijā pār vairākumā esošajām pamattautībām. (Jēdziens "pamattautība" ir izdomāts mūsdienās, tajā laikā uzskatīja, ka te dzīvo "trīs vietējās tautas", no kurām nevienu neuskatīja par īpašu "pamat". - I.)
Baltijas valsts modelis saskanēja ne tikai ar vācbaltiešu interesēm, tam simpatizēja arī Vācija, kaut gan visa 1918. gada laikā tās pārstāvji koncepcijas lokālo īstenošanu atstāja vācbaltiešu pārziņā, tādējādi radot ilūziju ārpasaulē, ka notiek tautas pašnoteikšanās. Tādēļ arī mūsdienu vācu historiogrāfijā šis process raksturots ar nosaukumu „valsts dibināšanas spēle“ (Staatsgründungsspiel). [29] Vācijas karaspēka un varas pārstāvju klātbūtne radīja vācbaltiešiem tik ļoti nepieciešamo drošības izjūtu. Šādos apstākļos vācbaltieši jutās aizsargāti, darbojās droši un pārliecināti. [30]
Līdz 1918. gada 9. novembrim, kad Vācijas ķeizars Vilhelms II atteicās no troņa un Vācijā tika pasludināta republika, Baltijas valsts kā Vācijas protektorātā esoša, bet formāli neatkarīga valstiskuma koncepcija vācbaltiešu izpratnē bija alternatīva politiskajam haosam un mežonīgajam aziātiskajam lielinieciskumam, kas jau klauvēja pie Baltijas austrumu robežas. Pēc monarhijas krišanas Vācijā šī koncepcija savu jēgu zaudēja, jo Vācijā vairs nebija monarha varas. Daļa vācbaltiešu gan domāja, ka Vācijā notiekošais nav nekas vairāk kā vien tādi karstgalvju untumi, un vēl neapjauta, cik tālejošas pārmainas notikušas visas Eiropas mērogā. Tādējādi vācbaltieši turpināja darbu Baltijas valsts izveides virzienā, kas latviešu historiogrāfijā skaidrots pat ar vācbaltiešu politiķu naivitāti un vājo realitātes izpratni. [31] (Atšķirībā no tālredzīgajiem un nenaivajiem latviešu politiķiem, kuri aģitēja par Latviju kā autonomiju nedalāmās Krievijas sastāvā, vācbaltieši bija ļoti naivi, bet latviešu historiogrāfija izceļas ar izcilu analīzi. - I.)
Berlīnes interese par vācbaltiešu kompetencē nodoto Baltijas valsts izveidi bija stipri sarukusi, lai gan vēļ pavisam nesen imperiālajā periodā šo procesu Vācijā vērtēja kā nozīmīgu, jo ļoti labi saskanēja arī ar Vācijas „austrumu politikas“ vadlīnijām. [32] Līdz Pirmā pasaules kara noslēgumam 1918. gada 11. novembrī arī dažādas Vācijas varas struktūras [33] un vietējie pārstāvji simpatizēja „Baltijas valstij“ un veicināja šīs idejas īstenošanu, taču pēc monarhijas sabrukuma un it īpaši pēc Latvijas Republikas proklamēšanas šā jautājuma publiska apspriešana Berlīnē tika pieklusināta, Vācijas valdība nesniedza arī palīdzību vācbaltiešu „valdībai“ un ignorēja tās lūgumus [34] – formāli pret norisēm Latvijas teritorijā sāka izturēties kā pret iekšēju latviešu lietu.
Vācu faktors Latvijas teritorijā strauji sāka iegūt jaunas aprises. Garantēta vācbaltiešu iniciatīva teritorijas pārvaldes principu izstrādē un organizēšanā bija satricināta, jo savu spēku bija būtiski mazinājis (bet vēl ne pilnībā zaudējis) vācu ārējais politiskais faktors, kas iepriekš bija izpaudies Vācijas ieinteresētībā un arī reālā spējā īstenot militārpolitisku un ekonomisku kontroli pār Baltijas teritoriju. [35] Vācijas ārējā faktora drošās aizmugures pazušana lika vācbaltiešiem iesaistīties demokrātiska tipa politiskā konkurencē ar skaitliski ievērojami lielāko pamatnāciju, kas tiecās pēc nacionāla valstiskuma, tomēr vācbaltieši neatteicās arī turpmāk no alternatīvu (tradicionālo) paņēmienu lietošanas politikā, apejot demokrātiskās normas. (Par kādu demokrātiju autors runā 1918.-1919. gados?! Tai laikā bija zināmas tikai pāris demokrātijas: agrārā un atpalikusī ASV kur aiz okeāna, kaut kur pāris Latīņamerikas brīnumi, mužīgo revolūciju pārņemtā Francija un Šveice (kuras modelis latviešiem neesot bijis pieņemams). Neviens nezināja, ne kas tā demokrātija, ne kā tā darbojas, ne ka tā ir īpaši labāka par citām iekārtām. Tā kā gluži dabiski, priekšroku deva jau zināmam, bet uzlabotam modelim, tb konstitucionālajai monarhijai ar maksimālu neizglītoto iedzīvotāju slāņu (latviešu un igauņu) pārstāvniecību. - I.)

Rezumējot:
Cerūža grāmata ir lieliska, patiešām vērts izlasīt. Pie tam, ņemot vērā pēdējos 100 gados latviešu literatūrā noklusēto vācbaltiešu jautājumu, īpaši aktuāla. Diemžēl man rodas iespaids, ka autors nav spējis atbrīvoties no latviešu historiogrāfijas ideoloģiskajām tradīcijām, tb darbs ir uzskatāms paraugs, kā mūsdienās turpina savu attīstību mīts par "700 gadu verdzību", reproducējot mūsdienu pasaules skatījumu un vērtējumu "labs/slikts" pagātnē.

----

1 - Sk., piemēram: Boehm M. H. Die Krisis des deutschbaltischen Menschen. – Berlin: Verlag des Grenzboten, 1915. – S. 20.
2 - Līgotņu Jēkabs. Latvijas valsts dibināšana. Latvijas valsts tapšanas pirmais posms (līdz 18. novembrim 1918.) – Rīga, V.Olava fonda sabiedrība, 1925. – 124. lpp.; Latvijas Republika desmit pastāvēšanas gados. – Rīga: Golts un Jurjāns, 1928. – 22.-24. lpp.
3 - Viedoklis par Latvijas valsts neatkarības „divkāršo“ pasludināšanu, proti, par latvijas neatkarības pirmo pasludināšanu 1917. gada 19. novembrī, īpaši aktualizējās latviešu trimdas publicistikā 20. gs. 60.-70. gados. Šo publikāciju autori gan neizvirzīja uzdevumu mazināt „atkārtotā“ (1918. gada 18. novembra) pasludinājuma nozīmi Latvijas vēsturē (Bērends K. Kad īstenībā tika pasludināta Latvijas neatkarība? // Archīvs. Raksti par latviskām problēmām. – Melnburna, 1968. – 8. sēj. – 11.-12. lpp.; Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve. Ceļinieks, politiķis, diktators, moceklis. – Rīga: Zinātne; a/s Lana, 1992. – 81. lpp.) Šo viedokli savukārt apstrīdēja cits latviešu trimdas aktīvs sabiedrisks darbinieks un vēsturnieks Ādolfs Šilde, paužot, ka ar 1917. gada izsludināto „autonomo valsts vienību“ nav jāsaprot Latvijas neatkarību, bet latviešu inteliģencē tobrīd tradicionālais par Latviju kā Krievijas federālu sastāvdaļu. – Šilde Ā. Latvijas vēsture 1914-1940. – Stokholma: Daugava, 1976. – 213. lpp.
4 - Liela daļa Rīgā izveidotajā Demokrātiskajā blokā apvienoto latviešu politiķu ticēja Vācijas uzvarai karā, tādēļ līdz pat 1918. gada 11. novembrim sadarbojās ar vāciešiem un, kā liecina laikabiedra – Zemnieku savienības pārstāvja Ādolfa Klīves – atmiņas, pret vācu plāniem („Baltijas valsti“) bija noskanoti pozitīvi (Klīve Ā. Nacionālā padome un demokrātiskais bloks. // Archīvs. Raksti par latviešu problēmām. – Melnburna, 1968. – 8. sēj. – 25.-29., 39.-40. lpp.). Vēstures literatūrā uzsvērts, ka šādai orientācijai nav piekrituši K.Ulmanis, M.Skujenieks un M.Valters (Zemnieku savienības pārstāvji Demokrātiskajā centrā). – Jēkabsons Ē., Ščerbinskis V. Baltenlande – vēstures izgaisinātais rēgs. // Lauku avīze. – 1998., 7. februāris.
5 - Ā.Šilde gan vienlaikus atzīst, ka latviešu loma Baltijas valsts radīšanā esot bijusi nenozīmīga. – Šilde Ā. Latvijas vēsture 1914-1940 .. – 233.-236. lpp. (Bet loģiski, ka nenozīmīga - cik tad bija to latviešu, kas būtu intelektuāli spējīgi projektā piedalīties? Uz rokas pirkstiem saskaitāmi. Tikai vēlāk nāca kaut cik izglītota paaudze. - I.)
6 - Andersons E. Latvijas vēsture 1914-1920. – [Stokholma]: Daugava, 1967. – 281. lpp.
7 - Līgotņu Jēkabs. Latvijas valsts dibināšana .. – 195.-197. lpp.
8 - LPNP izskatīja arī iespēju, ka vienotā valstiskumā varētu būt apvienotas ne tikai latviešu, bet arī lietuviešu apdzīvotās teritorijas, tādējādi izveidojot Lietuvas-Latvijas republiku; šāda koncepcija gan neguva atbalstu. (Turpat. – 120.-121. lpp.; Šilde Ā. Latvijas vēsture 1914-1940 .. – 214.-215. lpp.)
9 - Dellingshausen E. von. Im Dienste der Heimat. Erinnerungen des Freiherrn Eduard von Dellingshausen ehem. Ritterschaftshauptmans von Estland. – Stuttgart: Ausland und Heimat Verlag AG, 1930. – S. 291.
10 - Boehm M.H. Die Krisis des deutschbaltischen Menschen .. – S. 20.; Salīdzinājumam, sk.: 31.-36. lpp.
11 - Šādu uzskatu, piemēram, pauda valstsvāciešu ārsts Georgs Bonne, kas kara laikā ilgstoši bija uzturējies Latvijas teritorijā un īpaši pievērsies latviešu „antropoloģijas studijām“. – Bonne G. Die Letten: Ein germanischer Bruderstamm. – Berlin: Fritz Würtz Verlag, 1921. – S. 48., 53., 56.
12 - Böhm M. Die Letten. – Berlin: Würtz, [b.g.] – S. 84.-85.
13 - Turpat.
14 - Bonne G. Die Letten .. – S. 48.
15 - Andersons E. Latvijas vēsture 1914-1920 .. – 283. lpp.
16 - Volkmann H.-E. Die deutsche Baltikumspolitik zwischen Brest-Litovsk und Compiègne: Ein Beitrag zur „Kriegszieldiskussion“. – Köln; Vien: Böhlau Verlag, 1970. – S. 61.
17 - Ietilpinot Baltiju Vācijas sastāvā, latvieši un igauņi iegūtu vēlēšanu tiesības Vācijas Reihstāgā un vietējās pašvaldībās, tādējādi ar savu masu izkonkurējot vietējos vāciešus. Tā bija ļoti būtiska motivācija, lai Berlīne piekristu vācbaltiešiem labvēlīgākam risinājumam – atseviška Baltijas valstiskuma izveidei. 1918. gada septembrī Vācijas Reihstāgs pieņēma oficiālu deklarāciju par nepieciešamību dibināt neatkarīgu Baltijas valsti. (T.i. autors pats norāda, ka lai nu ko, bet pievienoties Vācijai nebūt nebija vācbaltiešu sapnis. - I.)
18 - Dellingshausen E. von. Im Dienste der Heimat .. S. 283.; Deutsches Kolonial-Lexikon / Hrsg. H.Schnee. – Leipzig, Quelle&Meyer, [1920]. – Bd. 1. – S. 16.
19 - Volkmann H.-E. Die deutsche Baltikumspolitik zwischen .. S. 213.-214.
20 - Tātad – vēl neesošas Baltijas valsts monarha pienākumu pildītāju kopa, kas uzņēmās reālās pilnvaras jeb valdības funkcijas.
21 - Vācbaltiešu kontrolētā Baltijas valstiskuma izveides pasākumu hronoloģija no 1918. gada marta līdz 11. novembrim (pamieram ar Vāciju) ir iedalāma divos posmos, ko nošķir 1918. gada 22. septembris. Šajā datumā Berlīne oficiāli pārtrauca tālāk izstrādāt no Vācijas tieši atkarīgo „Baltijas hercogistes“ modeli un ķērās pie tā dēvētās Baltijas valsts projekta, kas galvenokārt balstījās uz patstāvīga valstiskuma principa. Šo notikumu hronoloģija ir šāda:
8. marts – Kurzemes Zemes padome (Kurländischer Landesrat) piedāvā Kursemes hercoga kroni Vācijas ķeizaram Vilhelmam II;
15. marts – Vilhelms II atzīst Kurzemi par patstāvīgu hercogisti;
11. aprīlis – tiek oficiāli pasludināta „Baltijas hercogiste“ (tajā ietilpst Kurzeme, Vidzeme ar Rīgu, Igaunija), sākas sarežģījumi ar tās oficiālo un arī starptautisko atzīšanu. Oficiālā akcepta trūkums like de iure atzīšanu atlikt līdz kara beigām;
12. aprīlis – Vidzemes Zemes padome (Lievländische Landesrat) barona Ādolfa Pilara fon Pilhaua vadībā piedāvā Baltijas hercoga kroni Vilhelmam II. Arī Igaunijas Zemes padome pievienojas Kurzemes un Vidzemes stratēģijai. Vidzemes landmaršals Ā. Pilars fon Pilhaus prasa izveidot konstitucionālu monarhiju, kuras sastāvā būtu Vidzeme, Igaunija, Rīga un Kurzeme un kura būtu personālūnijā ar Vāciju;
26. aprīlis – Latgales Zemes padome (atrodas Krievijas jurisdikcijā) pieprasa Latgales pievienošanu pārējām baltiešu zemēm, tādējādi formāli pievienojoties Baltijas hercogistes izveides plānam;
22. septembris – Vācijas valdība pārtrauc visus kolonizācijas projektus. Vācijas valsts atzīst Baltijas zemju (Vidzemes un Igaunijas) tiesības uz patstāvīga valstiskuma izveidi, vienlaikus Vācijas ķeizars atzīst Apvienotās zemju padomes (vereinigter Landesrat) tiesības īstenot formāli neatkarīga Baltijas valstiskuma ieceri;
19.-20. oktobris – Rīgas pilī sanāk Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas Apvienotās zemju padomes komisija Ā. Pilara fon Pilhaua vadībā, tā atzīst Apvienoto zemju padomi par augstāko varu Baltijā un tās pastāvīgo komisiju par izpildvaru. Apvienotajā zemju padomē iesaista arī Kurzemi. Tiek pieņemts lēmums nekavējoties radīt minētās kultūrvēsturiskās teritorijas vienojošu konstitucionāli monarhistisku valsti;
5.-9. novembris – notiek Baltijas valsts varas institūciju izveide, tiek izveidota Baltijas Reģentu padome (Baltischer Regentsschaftsrat) Ā. Pilara fon Pilhaua vadībā, kurai dots uzdevums pārņemt varu Baltijā un sarīkot pašpārvaldes vēlēšanas (hronoloģija no: Andersons E. Latvijas vēsture 1914-1920 .. 285.-287. lpp.; Dellingshausen E. von. Im Dienste der Heimat .. S. 328-331, 343-345.; Volkmann H.-E. Die deutsche Baltikumspolitik zwischen .. S. 213-216, 222-223.).
(Sanāk, ka var strīdēties par niansēm, taču par tautas pārstāvniecības neesamību Baltijas valsts projekts nevarēja sūdzēties (atšķirībā no citiem alternatīviem projektiem tajā laikā ;) ). - I.)
22 - Dellingshausen E. von. Im Dienste der Heimat .. – S. 345.
23 - Turpat.
24 - Turpat. – 343.-345. lpp.
25 - Andersons E. Latvijas vēsture 1914-1920 .. – 292. lp.
26 - Taube A. von. Von Brest-Litovsk bis Libau .. – S. 105.; Menders F. Domas, darbi un dzīve 1903.-1940. – Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, RK2215. – 955.-956. lpp.
27 - Jēkabsons Ē., Ščerbinskis V. Baltenlande – vēstures izgaisinātais rēgs. // Lauku avīze. – 1998., 7. februāris.
28 - Šis pārstāvniecības veids, kas noteikti jāuzskata par nedemokrātisku, pat diskreditējošu pamattautām (latviešiem un igauņiem), jaunākajā apkopojoša rakstura Latvijas 20. gs. sākuma vēstures publikācijā, ko laidusi klajā ievērojamu Latvijas vēsturnieku plejāde, nezināmu apsvērumu dēļ nepamatoti vērtēts pat it kā pozitīvi – kā vācbaltiešu piekāpšanās latviešu interesēm. – 20. gadsimta Latvijas vēsture. I : Latvija no gadsimta sākuma līdz neatkarības atjaunošanai 1900-1918. / Atb. red. V.Bērziņš. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000. – 676. lpp. (Pārmest nedemokrātiskumu apstākļos, kuros demokrātijas nebija un neviens tā īsti to praksē nezināja, nav īsti korekti. - I.)
29 - Stopinski S. Das Baltikum im Patt der Mächte. Zur Entstehung Estlands, Lettlands und Litauens im Gefolge des Ersten Weltkrieges. – Berlin: Verlag Arno Spitz, 1997. – S. 82.
30 - Vēlāk gan ievērojami vācbaltiešu politiķi tieši Vācijas karaspēku un tā militāro administrāciju vainoja īstenoto „ģermanizācijas pasākumu pārsteidzīgā diletantismā“, kas esot sekmējis spēcīgas latviešu opozīcijas izveidošanos pret vāciešiem. – Boehm M.H. Europa irredenta .. – Berlin: Hobbing, 1923. – S. 212.
31 - Andersons E. Latvijas vēsture 1914-1920 .. – 291.-292. lp.
32 - [Feldmanis I.] Latvijas valsts: rašanās, starptautiska atzīšana un ārpolitiskās darbības galvenie virzieni (1918-1940). // Dokumenti par Latvijas valsts starptautisku atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem 1918-1998. / sast. A.Sarkanis. – Rīga: Nordik, 1999. – 23. lpp.
33 - Piemēram, vācu armijas ģenerālštābs, ārlietu un iekšlietu resori.
34 - [Feldmanis I.] Latvijas valsts: rašanās, starptautiska atzīšana .. – 23. lpp.
35 - Sk. 23.-24. lpp.