Delfos pamanīju manuprāt klasisku paraugu Austrumeiropas provinciālistiskajai pasaules uztverei:
"Krievija uz Baltijas valstīm skatās kā uz īslaicīgu parādību (..) Inkorporācija var notikt arī citos veidos: sākumā pārveidojot apziņu, tas ir, likvidējot nacionālo lepnumu vai identitāti, bet pēc tam jau pārveidojot valstiskumu." Man aizdomas, ka pa lielam nevienu nekāds tur lepnums un identitāte neinteresē - bāleliņi var 60. gados izdomātās tautas dejas ap gunskuriem lēkt uz nebēdu, koklēt, staigāt pa oglēm, iet sist krievus, un arī viņu valstiskums pa lielam nevienu neinteresē - tādu mazvalstiņu robežas un iekārta neko daudz nenozīmē globālajā arēnā. Te pietiek pilnībā kontrolēt tranzītceļus (trubu, ostas un dzelzceļus), jo tā ir vienīgā Baltijas jūras austrumkrasta vērtība (nu OK, dāņus interesē arī iespēja uzbliezt vēl pāris cūku kompleksus). Ja tranzītceļš nopirkts, atslēgas posteņos sēž nopirkti cilvēki, tad viss kulē. Aber kāds kurā pašvaldībā pagastvecis, kādā valodā runā un ko aborigēni savā nacionālajā lepnumā un valstiskumā raksta savās vietējās pagasta avīzītēs, tas nevienu "nekrata", jo tas nekādi neietekmē tranzīta plūsmu. Savukārt šitā pleķīša pašvaldības "inkorporēt", likt savus ierēdņus, maksāt pabalstus, gādāt par infrastruktūru - lieki un ar pamatinteresēm nevajadzīgi izdevumi un kreņķi (nevienam tak nevajag pie labas preces dabūt klāt 2 milj liekēžu, kurus jābaro - ko tādu tikai bagātā ES var atļauties, bet ne nabadzīgā Krievija).
Bet vieglāk jau ir kārtējo reizi paklaigāt, uzdziedāt pie kādas tur vēstniecības, papiketēt pret kārtējā dzejnieka pieminekli, uzrakstīt uz plika vēdera ar sarkanu guašu, ka "krievi nāk", pavicināt karodziņus un kādu pensionāru patramdīt par Raiņa valodas nemācēšanu - tas daudz vieglāk un drošāk, nekā bāzt degunu globālajā biznesā iekšā un mēģināt pašiem kontrolēt tos savus tranzītceļus.
Protams, vienmēr jāpieļauj, ka kur pie Kremļa grozās kāds tāds pats kā te vietējie, kurš arī vēl joprojām domā pagājušā kategorijās, tb ka jurisdikcija pār teritoriju ir kaut kā vērta (ja vien tajā nav derīgie izrakteņi), taču, cik esmu dzirdējis, šādu reliktu tur visai maz, bet jaunā fīreru paaudze uz pasauli raugās kudi vērienīgāk un praktiskāk.
Nekā jauna zem šīs saules. XVIII gs. gandrīz identiska situācija bija ar Kurzemes un Zemgales hercogisti: Krievijas impērija pārņēma savā kontrolē hercogistes tranzītceļus un pastu, aber hercogisti lika mierā un ļāva vietējiem dzīvot netraucēti - jo Pēterburgā nevienu neinteresēja, vedot sabuļādu vezumus uz Prūsiju, kāds ceļmalas pļaviņā siena grābējiem un vietējam muižkunģelītim tur lepnums un identitāte, - mērogi pārāk mazi, lai šķistu interesanti. Rezultātā bija fiktīva pseidovalstiņa, ko neviens par pilnu neņēma, toties hercogs pa brīdim varēja kādu papildu nodokli iekasēt, ar lozungu: "ja nu krievi nāks".
P.S.
Ar to es nesaku, ka draudi nepastāv (kā to var nospriest alternatīvi lōģiskākas persōnas), bet gan, ka manuprāt šai gadījumā no visa iespējamo draudu spektra kārtējo reizi izvēlēts nesvarīgākais aspekts, ignorējot aktuālākas lietas. Tb kā parasti, nacionālajiem spēkiem problēmas ar prioritāšu noteikšanu.
UPD: Un tad nāca 2014. gads, Donbass un Krimnaš, kas pierādīja praksē, ka man 2012. gadā nav bijusi taisnība.
Īsāk sakot, šķiet, ka vēsturnieks lielā kaimiņa nacionalitātes kultivēšanas vingrojumu blakusparādības uztver kā aktīvu uzbrukumu. Lai gan tas nenozīmē, ka netiek izveikti arī mērķtiecīgi ideoloģiskie projekti.
Viss, protams, nav tik vienkārši (kā te vienkāršoti izsakos), bet šī nacionālās identitātes un valodas 'panikošana' ir lielāka procesa, kas sastāv no subjektu (kolektīvā atmiņa,laiks, telpa), valsts institūcijas (varas tehnoloģijas, pārvaldība) un, sauksim to, globalizācijas (komodifikācija, difūzija, lokalizācija).
Šajā diskusijā droši vien iederētos arī šis: http://en.wikipedia.org/wiki/Neocolonia