Krievijas polittehnologiem, visticamāk, tiešām neinteresē Baltijas nacionālās kultūrvērtības, vismaz tādā ziņā, lai tās nīcinātu, kā apgalvo vēsturnieks. Savukārt savējās, zināmu iemeslu dēļ, viņiem ir gana svarīgas. Kā zināms, nacionālās kultūras veidošana ir nepārtraukts process, kas, visa cita starpā, konstruē iekšējā/ārējā nodalījumu, izslēdzot ārējo (t.i. citus) un "pirmatnizējot" iekšējo (savējos). Ultranacionālisti ir labs piemērs, viņiem viss ir zemē un asinīs. Baltijas valstīs, īpaši LV un LT, ir gana daudz etnisko krievu, kuru "asinis" rezonē ar Krievijas nacionālo kultūru. Tas, neizbēgami, rada šīs kultūras tiešas (agresīvas?) klātesamības efektu.
Īsāk sakot, šķiet, ka vēsturnieks lielā kaimiņa nacionalitātes kultivēšanas vingrojumu blakusparādības uztver kā aktīvu uzbrukumu. Lai gan tas nenozīmē, ka netiek izveikti arī mērķtiecīgi ideoloģiskie projekti.
Viss, protams, nav tik vienkārši (kā te vienkāršoti izsakos), bet šī nacionālās identitātes un valodas 'panikošana' ir lielāka procesa, kas sastāv no subjektu (kolektīvā atmiņa,laiks, telpa), valsts institūcijas (varas tehnoloģijas, pārvaldība) un, sauksim to, globalizācijas (komodifikācija, difūzija, lokalizācija).
Šajā diskusijā droši vien iederētos arī šis: http://en.wikipedia.org/wiki/Neocolonialism