Pirmie to (Liel)Britāniju iekaroja romieši. Īsti nav zināms, vai toč pirmie, taču viennozīmīgi pirmie šo fakstu fiksēja rakstos (jo tai laikā vienīgie mācēja rakstīt).
Pēc kāda laika romieši notinās, taču laime dzīvot elfu, rūķu un pūķu pasaulē nebij ilga, jo ieradās vācieši - t.i. angļi un sakši, - iekarojot visu zemi, izņemot kalnus.
Tad ieradās normāņi, kas klapēja angļus un sakšus, laupīja, dedzināja un p...sa zosis, govis, visu, kas kustas.
Tad angļi un sakši apvienojās un devās normāņus izdzīt. Tie izdzīties negribēja ļauties...
Tad normāņi apvienojās un iekaroja visu salu.
Tad normāņi sašķēlās, dabūja pa degunu un notinās uz savu Dāniju.
Tad ieradās Normandijas hercogs Vilhelms ar saviem normandiešiem un kļuva par sakšu "jumtu", taču ne uz ilgu laiku, jo sākās kašķis starp pašiem frančiem, tb normandiešiem un anžujiešiem. Galu galā par angļu un sakšu jumtu kļuva Henrijs Plantagenets, Anžū grāfs.
Tad Henrijs sāka karot ar savu sievu, Akvitānijas hercogieni, bet, kad to reiz viņas vājuma brīdī noķēra un ieslodzīja tornī, sāka karot ar saviem dēliem, citiem franču grāfiem, kā arī nez kāpēc gāja izkauties arī ar arābiem. Kamēr viņš tā izklaidējās, Ildefransas grāfs viņu un tā dēlus patrieca uz mežu aiz Dagdas Angliju.
Tas makten nepatika Anglijas baroniem, kuri, kā jau īsti zaldāti, dzīvoja pēc principa "tālāk no priekšniecības, tuvāk virtuvei" - baroni nu sāka ar viņiem karot.
Galu galā ar baroniem panāca mierīgu līdzāspastāvēšanu, un no priekiem visi kopā iekaroja Velsu, Skotiju un Franciju. Skotiju un Franciju gan visai aši padirsa...
Ģimenes kašķis turpinājās, kā jau tas pieņemts, dalot vasarnīcu un ledusskapi mantojumu, tb Plantagenetiem sašķeļoties Jorkos un Lankasteros, kuri ar lielu azartu gāja viens pie otra ar mietiem kauties. Da tā aizrāvās, ka pa lielam viens otru izkāva, un rezultātā par Anglijas karali kļuva no Francijas atkuģojušais bastards ārlaulības brālēns baltās ķēves devītajā augumā, Henrijs no Tjudoriem, kurš apprecēja ārlaulībā dzimušo princesi un ērti iekārtojās tukšajā tronī.
Pats Henrijs, viņa dēls Henrijs, kā arī mazmeitas Marija un Elizabete pievērsās rimtai mājas dzīvei, tb pamatā bez fanfarām nodarbojās ar lieko lordu izķeršanu un likvidāciju (negaidot, līdz tie sāks karot ar troni), kā arī Baznīcas īpašumu sekularizāciju. Pasākumi bija tik ienesīgs, ka Tjudori ar to aizrāvās gluži kā ar monopola spēlēšanu, kā rezultātā pavisam atstāja novārtā privāto dzīvi.
Rezultātā tronī kāpa no Skotijas atsauktais brālēns Džeimss Stjuarts. Džeimss un tā dēls Čārlzs bija izglītoti humānisti - ja Tjudori vispirms cirta galvas, bet pēc tam aplaupīja, tad Stjuarti tāpat aplaupīja, bet galvas necirta, - par ko ar tapa sodīti: neizturējuši šādu netaisnīgumu, pavalstnieki sacēlās un nocirta Čārlzam galvu.
Pakarojuši savā starpā pāris desmitgades, briti saprata, ka demokrātijas spēlēšana un referendumošana ir laba lieta, taču, ja nevēlas uz mūžiem palikt Dieva aizmirsta lupatlašu nomale, bez karaļa neiztikt, un uzaicināja patriektos Stjuartus atpakaļ.
Tomēr, kā mīl norādīt tautas gudrība - vilks spalvu met, taču tikumu nē, - neizturējuši Stjuartu derdzīgo pieklājību, pavalstnieki atkal sacēlās un tos padzina, uzaicinot par karali valoni Vilhelmu no Orānijas (pāris miestu zemes pleķis kur Holandītē). ko draudzīgi iesauca par Villiju. Viņa uzdevums bija nocirst galvas visiem, kam tomēr Stjuarti patika, lai gala rezultātā Anglijas tronī kāptu dinastija no kādas mazpilsētas Vācijā.
Kopš tā laika iestājās prieks un līksmība: pēc Viktorijas ieviestā šariata viktoriānisma režīma, kas nodrošināja miera un stabilitātes ieviešanos, Lielbritānija uzplauka un nu var rīkot prinču kāzas ar tām smukajām kleitām, un Olimpiskās spēles gana bieži, kas visiem visnotaļ patīk. :)