Pirms kāda laika mazliet iesēcu vieglā neizpratnē, ka junioram skolā nemirstīgais mūvijs "Rīgas sargi" tiek pasniegts kā obligātais mācību līdzeklis Dzimtenes vēstures apgūšanā. Pagaidām mana nervu sistēma pārāk labila, lai spētu saņemties un to noskatīties pilnībā, atķeksējot spožākās pērles, tāpēc nolēmu aplūkot dažas acīs krītošākās šaizes no cita zināšanu par vēsturi pamatavota, tb Mela Gibsona "Apocalypto".



Vieglu vilšanos raisa jau pats sižets: izkurtējis un grēkos ieslīdzis autoritārs režīms kur trešajā pasaulē, kas sevi davedis līdz maksimālam morāles pagrimumam, no kura to var glābt tikai pāris avionesēji no aizokeāna (tie parādās filmas beigās). Savukārt brīvību mīlošie noble savage glābjas no tā visa kalnos, patvērumā, kur saglabāt dabas bērnu šarmu. Primitīvi kā pieckapeika.
Protams, jau pirmajā mirklī rodas virkne jautājumu, piemēram, no kurienes tāds mežoņu ciems pāris dienu gājiena attālumā no galvaspilsētas? Ne par urbanizāciju ko dzirdējuši, nedz par Elvisa nāvi, nerunājot nemaz par to, ka nodokļus nemaksā, sabiedriskajās klaušās nepiedalās, tempļus neapmeklē. Tāds ciems varēja atrasties kur Amazones baseina džungļos, bet ne jau nu vienā no pasaules civilizācijas centriem, Jukatanā!
Taču par to var purpināt tikai kādi nīgri pūristi, jo ainavai filmā nav nekāda sakara ar Jukatanas pussalu - lietus meži, mākpņos slīgstošas kalnu virsotnes, putojošas kalnu upes, megaūdenskritumi - nekā tāda tur vienkārši nav. Džungļi XV-XVI gs. mijā džungļi bija mazliet sastopami kur iekšējos apvidos, taču nedaudz. Arī tādu senotu, kādā iekrita galvenā varoņa sieva un bērns, tur nav - filmēts gan jau ka Verakrusā, - nemaz nerunājot par to, ka šādas senotas vienmēr saistītas ar plašu pazemes alu un spraugu labirintu, tb lietus tās nepiepilda. Nemaz nerunājot par aptumsumu pilnmēness laikā un to, no kurienes maiji rāva bambusu, ar ko savaņģot transportēšanai gūstekņus (iespējams, kontrabanda no Ķīnas)?



Īpaša vērība veltīta kaļķa dedzināšanai - 5 min tikai šai ainai, - uzreiz top skaidrs, ka zinātniskais konsultants Dr.hist. Hansens strikti pieturas pie pusgadsimtu senās teorijas, ka maiju kultūra izčākstējusi tāpēc, ka visi meži izcirsti (redzam gan, ka džungļi sākas tūdaļ aiz pilsētas). Ceļu nez kāpēc nav, ļaudis kā skudras tekalē pa izbristām takām. Arī reliģiskie rituāli - upurēšana dieviem, - attēloti aplam: pirmkārt, lielāko tiesu upuris bija brīvprātīga asins nolaišana - č'ahb jeb "ziedošana" - cilvēkus upurēja reti, pie tam varonīgākos un izcilākos (iesmērēt dieviem rausteklīgu, panikā kviecošu gļēvuli būtu tas pats, kas smalkā restorānā dārgākā vīna vietā apmeklētājam iesmērēt "vīnu saturošu dzērienu").



Izmantotie aksesuāri veido fantastisku kokteili no visiem iespējamiem laikmetiem, stiliem un reģioniem: pilsētas centrālais laukums kopē Tikalu, būvju apdares elementi pa lielam - Kopanas stilu, centrālā tempļa freskas - nesakarīgs Pūkas stila (ar Čaāka maskām stūros) un kaut kā teotiuakanveidīga (spriežot pēc Tlaloka ģīmja pa vidu) sajaukums. Virspriesteris acīmredzot brīvajā laikā ar antikvariāta tirdzniecību piepelnas, jo galvā uzmaucis Kopanas agrīnā perioda turbānu ar Tlaloka noģīmi virsū (tb V gs. aksesuārs XVI gs. priestera galvā ir kā akmens cirvis SAS izpletņlēcēja rokā).







Ieroči nezin kāpēc importēti no Amazones un Polinēzijas, kā rezultātā neviena normāli izgatavota maiju ieroča (nu tur visādi makauitli u.tml.). Kokvilnas bruņu nav kā sugas, bet viss specnazs rikšo pa džungļiem plikām pakaļām. Acīmredzot tāpēc tik īgni ģīmji - pat Ričards Lauvassirds nesmaidītu, ja nāktos šim kur pa Bretaņu skraidīt pliku dibenu un akmens cirvi rokā. Tādi sīkumi, ka maiji nešāva saindētas bultas ar serbatanām, šai gadījumā nespēlē lielu lomu. Par gūstekņu šautuvi aiz pilsētas runāt vispār nav jēgas. Skraidīšana pa džungļiem mazliet atgādina "Plēsoņa", toties karavīru meikaps, aksesuāri un uzvedība liecina, ka Gibsons nav aizmirsis savas karjeras sākumpunktu, tb lielisko Trako Maksi. :)



Valoda ir saputrota pamatīgi. Tā patiesi ir maiju valoda, kurā runā aktieri. Taču mūsdienu maiju valodas (kurai ar klasisko jukateku, protams, ir zināma līdzība, taču ir arī ievērojamas atšķirības) un klasiskā jukatekas dīvains mistrojums. Tā gadās, kad mūsdienu cilvēks cenšas runāt "kā senatnē", īsti nezinot, kā viņa senči runājuši. Filmas sākumā aktieri runā ar pūlēm, garos patskaņus no īsajiem neatšķirt, uzsvari klibo, taču cenšas un uz beigām jau iet gana raiti. Vislabāk runā mazā meitenīte, savā pareģojumā citējot Čilam-Balam grāmatu mūsdienu pārstāstā. Acīmredzot tāpēc, ka mazajai aktrisei jukateka dzimtā un spāniski viņa nemaz nemākot. Personvārdi ir, acīmredzot tukšojot tekilu, mehāniski izrunājot hieroglifus "jaguāra ķepa", "krama debess" u.tml. jukatekā, tā radot ko absolūti jaunu un klasiskajiem maijiem nezināmu. Nu un grūtības tur puišiem ar radniecību sanākušas. Redz, mūsdienu jukatekā radniecības pakāpes piemērotas eirōpiešu stilam, savukārt klasiskajā jukatekā vārdiem bieži vien bija papildus vai savādāka nozīme, piemēram, 'al mūsdienās nozīmē "dēls", savukārt klasiskajā jukatekā un maiju hieroglifu valodā tas nozīmē "šīs sievietes dēls". Tb kad tēvi filmā saka saviem dēliem 'inwal, viņi ar to pauž, ka paši ir sievietes. Tak no otras puses, viņi varēja runāt kā grib - visdusmēra skatitājam ka tikai kas nesaprotams un eksotisks.

Protams, kā mako sans viedi atzina, pasaulē vēl nav tapusi filma par vēsturi, kas pašiem zinātnes pārstāvjiem šķistu kaut cik atbilstoša vēsturiskajai realitātei. Galu galā tas nav filmu uzdevums. Ja vien kāds sīkajam nesaka "tieši tā bija". No otras puses, mūviju reklamēja tieši kā oriģinālam maksimāli tuvu superrekonstrukciju. Tb ja skatāmies to kā ievadu "Avataram", tad viss pa smuko, taču ar maiju civilizāciju XVI gs. tam visam maz sakara. :)

----------------
Pamatlīnijas ņemtas no http://www.mezoamerica.ru/ foruma - to uztur ļaudis, kuri, atšķirībā no manis, ko par maijiem jēdz, tb profesionāļi: Beļajevs, Davļetšins, Safronova (Д.Д. Беляев, А.И. Давлетшин, А.В. Сафронова).