Ak, man pašam patīk "vēsturiskas" anekdotes (pašam vismīļākā ir slavenais Bismarka teiciens par vēstures rakstīšanu), taču viena lieta ir vienkārši interesants pastāstiņš, bet pavisam kas cits ir absurdas aplamības. :(
Pie tam te izskatās, ka pati skolotāja tic tam, ko stāsta. :)

Njā. Īstenībā daudzi skolotāji ir garā nabagi. Tur, manuprāt, pie vainas apstāklis, ka uz paidagogiem aiziet jaunkundze no laukiem, jo paidagogi ir:
a) tuvu mājām (Daugavpils, Rēzekne)
b) kojas blakus (Rīga)
c) prasības ir ...
Aculiecinieka stāsts. PPF pasniedzējs uz aizrādījumu, ka viņš studentiem par ēģipti stāsta ļoti vienkāršoti, esot atbildējis, ka jāzina tikai tas, kas skolas grāmatā.

Nav jau skolotājiem to birku jākarina klāt. Tāpat kā zobārsts var būt kaulu lauzējs vai glābējs, arī skolotāju vidū ir gan lieliski speciālisti, gan tādi, kas vienkārši veikalā aiz letes stāvēt negribēja, bet citus talantus sevī neatrada.

Visnotaļ saprotu to pasniedzēju - ja kurss "ievads eģiptoloģijā" jānolasa kādiem zootehniķiem, kur studentus tas tāpat neinteresē, tad abām pusēm vajag tikai ķeksīti. No otras puses, kā reizi pirms kāda pusgada biju iegājis LU VFF, pasēdēt ar bijušajiem pasniedzējiem un iemalkot konjaciņu, saviesīgi pļāpājot. Arī nācās dzirdēt, ka ir, kas spiesti pārrakstīt lekciju formu, vienkārojot saliktus sakārtotus teikumus par vienkāršiem nepaplašinātiem, izņemot svešvārdus, samazinot nozares terminoloģiju, jo pēdējos gados uztveres spēja samazinājusies.
Taču esot (to nezināju) pat tāda prakse, ka fakultātē ir piefiksējuši, no kādām vidusskolām (kur konkrēti vēstures skolotāji) nākot pirmkursnieki, un tiem pievēršot uzmanību - ja nākot kā skolotāja X vai Z audzēknis, tātad liela iespēja, ka iznāks lietaskoks, nevis kārtējais diploms un aizmirsti.

Starp citu - pārgāju no teorijas pie prakses, tb nu esmu skolotājs. :)