- Universitāte vienmēr pastāvējusi krīzes apstākļos. Un arī viduslaikos tā bija. Dažkārt tā piedzīvoja īstu nāvi, kā Francijas Revolūcijas laikā, taču kopumā ņemot, universitāte ir ārkārtīgi dzīvotspējīga struktūra, kas izdzīvojusi visneticamākajos apstākļos! Neviens no pēdējā laikā radītajiem institutiem tik labi neiedzīvojas - cilvēktiesības, parlamentārisms, vārda brīvība, - tas viss ārpus Eiropas esošajos reģionos sastopas ar milzu pretestību. Bet universitātes ir visur. Vispirms tās tiek izveidotas kā globalizācijas aģenti, taču jau pēc 2-3 paaudzēm tās, gluži pretēji, jau ir nacionālās identitātes elementi. Šī ir pastāvīga īpašība. Pati par sevi universitātes struktūra ir visai pretrunīga. Kāpēc universitāte vajadzīga? It kā lai sagatavotu speciālistus. Taču tā tas nav, un to labi sapratuši visos laikos. Ja cilvēks saslima, viņš devās pie bārdziņa, ķirurga, zintnieka, un tikai pēc tam meklēja teorētiķi ar medicīnas zinātņu grādu. Ja gribēja noklausīties sprediķi, tad meklēja klejojošo mūku sprediķotāju, nevis teoloģijas zinātņu doktoru. Topošais tiesnesis gan mācījās romiešu tiesības, bet viņa zeme un līdzcilvēki dzīvoja pavisam citā tiesību sistēmā, kuru viņš apguva vēlāk, jau praksē. Taču tik un tā universitāte ir vērtība. (..) Būtībā esmu specializējies XVI gs. vēsturē, esmu strādājis ar studentiem adresēto dāvinājumu materiālu avotos. Te pastāvīgi tiek uzsvērts, vēlēts "saņemt, sasniegt grādu". Tu studē, lai saņemtu grādu. Savukārt, kad cilvēks to sasniedzis, viņam jau piemīt tādas īpašības, ka viņš spēj tikt galā ar jebkuru uzdevumu. (..) Tikai universitātei ir tiesības piešķirt zinātnisko grādu. Ja mācību iestādes piešķirtais grāds ir vispāratzīts, tad tā ir universitāte.

- Daudzi netic grādiem. Piemēram, vienam no dižākajiem vēsturniekiem, Legofam, vispār nav nekāda zinātniskā grāda. Tā mēdz būt. Iekšējās vērtību hierarhijas radīšana.

- Pirmo universitāšu uzturēšanas klasiskais ceļš bija prebendas, benefīciji. T.i. teoloģijas, dažkārt kanonisko tiesību, retāk brīvo mākslu pasniedzēju vārdi tika iekļauti sarakstos, ko sūtīja uz Romu vai Aviņonu. Un pāvests deva rīkojumu piešķirt uzturlīdzekļus. Piemēram, pasniedzēju noformēja par kirē kādā nomaļā draudzē - dievkalpojumus, draudzes dzīvi viņa vietā vadīja vikārs, bet ienākumi nonāca pasniedzēja rīcībā, lai viņam nevajadzētu prasīt no studentiem mācību maksu. Itālijas pilsētās rātes piešķīra pabalstus pasniedzējiem. XIV-XV gs. dibinātās universitātes un kolēģijas uzreiz tika veidotas ar finansējuma avotu, kas varēja būt vīnogulāju lauki, ciemi ar dzimtcilvēkiem u.tml. Augstākās mācību iestādes bija solīdas figūras ekonomikā, kam piederēja nekustamie īpašumi, rente. Studenti dzīvoja pamatā uz radinieku rēķina. Ir milzums studentu vēstuļu formulāru, kā pareizāk prasīt naudu radiniekiem. Es strādāju ar XV gs. dāvinājumu aktiem, kur ko tik neatrodam! Divas liellaivas ar vīnu, milzu labības lauks u.tml. Jo studenta īpašumu neaplika ar nodokļiem! Visus īpašumu strīdus tiesāja Parīzes prevo, kurš atbildēja par ukaraļa piešķirtajām privilēģijām niversitātei. Tāpēc, ja izrādījās, ka strīdīgais zemes gabals uzdāvināts studentam, nācās braukt tiesāties uz Parīzi, kas maksāja milzu naudu, un visbiežāk prasītāji savu prasību atsauca. Anrī II tam pielika punktu, paziņojot: "Viss! Turpmāk par studenta īpašumu uzskatāms tikai tas, kas tam piederējis, iestājoties!" Un dāvinājumu skaits samazinājās desmitkārši. Nabadzīgie studenti dzīvoja uz kolēģiju un bursa rēķina. Kolēģijās bija labdarības vietas, kur nabadzīgie novadnieki varēja ko paēst, rats gultasvietu, mācīties. Kāds labums no tā bija mecenātam? Pateicīgie studenti lūdza Dievu par tā dvēseles glābšanu Šķīstītavā. Pēc Reformācijas virknē zemju ticība Šķīstītavai pagaisa, bet tradīcija palika un ir dzīva vēl šodien.

- Jūs nupat kritizējāt mūsdienas, taču īsti ne par to, par ko vajadzētu. Zinat, kas ir pats briesmīgākais? Lai universitātes sistēma funkcionētu, tai jābūt mobilai. Bet pie mums ar lepnumu: "Viņš ir brīnišķīgs speciālists, strādā mūsu katedrā jau 40 gadus." Tas ir nonsenss! Sistēmai jābūt mobilai, citādi tā pārstāj darboties kā sistēma. To nez kāpēc neviens nepaskaidro. (..) Manā mīļajā Voroņežas universitātē es vaicāju: "Vai ir kaut viens, kurš nebūtu jūsu universitāti absolvējis?" Un viņi man ar lepnumu: "Nē, nav."

- Vai ir iespējama zinātne ārpus universitāšu sienām? Protams, ir. Vai iespējama zinātnisko sabiedrību funkcionēšanas ārpus universitātes kādu likumu atklāšana? Ir iespējama. Kolinzs to ļoti labi aplūko. Vair ir iespējams, ka liels skaits universitāšu ir sliktas? Taču tieši tās piešķir zinātniskos grādus. XVIII gs. Francijā nebija labu universitāšu, tās nebija zinātņu centri, taču savu sociālo lomu tās pildīja. Laikam. Ne pārāk labi, ja jau pēc tam nāca revolūcija.

У истоков университетской корпорации : Лекция доктора исторических наук Павла Уварова

Cik nu kompetences līmenis ļauj spriest, visinteresantākais te šķiet izlobītā atziņa, ka universitāte ir vienīgā pašatjaunojošā zinātniskā institūcija. Kad zinātni administratīvi koncentrē specializētos institūtos, palielinās zinātniskās domas koncentrācija, efektivitāte - no pētnieka pleciem tiek noņemts pasniedzēja darba slogs un viņš uzzied kā labi kopta roze. :) Tā tas strādā aptuveni 30 gadus - 1 paaudzi, - bet pēc tam sākas straujš kritums, jo zinātnieki nav saistīti ar pasniedzēja darbu. Šī savstarpējā saistība, protams, tā pirmajā acu uzmetienā nav redzama, jo pēdējos gadsimtos zinātne attīstījusies ekstensīvi ar vektoru masveidīgumā. Attiecīgi, universitātēs sastājās milzīgs ļaužu skaits - dažos gados studentu skaits desmitkāršojās, pasniedzēju skaitam paliekot praktiski nemainīgam, pieauga visai haotiska nekvalitatīva "jēlmateriāla" ieplūšana zinātnē pēc universitātes, atšķaidot zinātni un specializētajiem institūtiem zaudējot savu efektivitāti, specializēto institūtu radīšana uzkrātās kvantitatīvās masas neitralizēšanai, sabrukums un atgriešanās alma mater sienās, lai sāktu no sākuma. To es tā, intuitīvi tveru - principā disertācijas cienīga analīzes tēma, - tikai ieskicējot, par ko vērts kādreiz tumšos ziemas vakaros padomāt.