Skaidrs, ka skaišos. Sapurgājāt abi smuku anekdoti. Tagad nekad neiepukstēšu neko ne iz Štirlica, ne iz Fridriha Lielā, Čapajeva vai citiem sev mīļiem vēsturiskajiem varoņiem, jo uzreiz tiks man aizrādīts, ka ne no šā ne no tā arī SD virsnieks nevar ielas vīdū uz aklo šaut, un lai norāda rakstītu avotu, ka Čapajevs Kostromā konservatorijā gatavojies konservus glabāt. Skumji. Smuks stāsts bija - pofig, īsts vai neīsts (principā diezgan ticams, jo tā čata diskusija, uz ko Džeina atsaucās, nu aplam neprofesionāla bija - muļķības), bet jauks un optimismu viesošs šai pelēkajā pasaulē, kas bez jokiem vēl pelēkāka. :((

Blogu rakstu kā pārdomas, piezīmes, norādes sev paskatīties vairāk, lai uzturētu interesi par dažādo pasaulē. Ja viss būtu skaidrs, tad ceptu rakstu un sūtītu Tīronam publicēšanai (gribas tak uz mūža beigām māmiņai pierādīt, ka dēls nav nekam nederīgs plānā galdiņa urbējs).