Ieķiķināju par Aleksandra Lauriņa interviiju iekš RL. Man pašam tā tīniski patīk, ka lietas sauc īstajos vārdos, nepiemeklējot ko no bagātīgā to leģitimitāti palielinošo maskvārdu krājuma. No otras puses patiesi jābūt pašpārliecinātam miljonāram, lai uz pasauli raudzītos tādu, kāda tā ir, neizskaistinātu, un to mierīgi pieņemtu. Vai svētajam. Pārējiem, tā kā tie nav ne miljonāri, ne svētie, vieglāk realitāti pieņemt caur pasaciņas prizmu, turpinot spēles, kuras spēlē cilvēki.
jūs, draugi, kaut kādu maslova pirāmīdu esat salasījušies, ka visu tik tā augšupvērstu redzait, no zemākās (dabiskākās, atbilstošākās) formas uz augstāko (abstraktāko, atsvešinātāko etc). Bet te krii ļoti precizi norādīja, ka nespēj saslēgties ar intervējamā 'īstenību', jo, var gadīties, ka tā ir ļoti šaura un specifiska 'īstenība', kas tā funkcionē tikai ap viņa loku (un līdzīgajiem), bet citiem ir cita saistoša 'īstenība'. tā, pa horizontāli, pa horizontāli, biedri.
Bet te krii ļoti precizi norādīja, ka nespēj saslēgties ar intervējamā 'īstenību', jo, var gadīties, ka tā ir ļoti šaura un specifiska 'īstenība', kas tā funkcionē tikai ap viņa loku (un līdzīgajiem), bet citiem ir cita saistoša 'īstenība'. tā, pa horizontāli, pa horizontāli, biedri.