Ieķiķināju par Aleksandra Lauriņa interviiju iekš RL. Man pašam tā tīniski patīk, ka lietas sauc īstajos vārdos, nepiemeklējot ko no bagātīgā to leģitimitāti palielinošo maskvārdu krājuma. No otras puses patiesi jābūt pašpārliecinātam miljonāram, lai uz pasauli raudzītos tādu, kāda tā ir, neizskaistinātu, un to mierīgi pieņemtu. Vai svētajam. Pārējiem, tā kā tie nav ne miljonāri, ne svētie, vieglāk realitāti pieņemt caur pasaciņas prizmu, turpinot spēles, kuras spēlē cilvēki.
Rakstu neesmu lasījis, taču nevaru noturēties, nepiezīmējot, ka esmu gatavs pieņemt to, ka labāk orientējies tajā "konvenciāli pieņemtajā faktu realitātē"(gan jau, ka tas ir tajā slavenajā akadēmiskajā valodā), nekā augšminetais kundziņš, taču man tiešām nav skaidrs, ko ar šo gribēji pateikt:))
Nebūt negribu apgalvot, ka orientējos iekš kaut kā, pati savu juceklīgo prātu ieskaitot, bet paldies par Tavu viedokli, uztvēru to kā komplimentu. Ar iepriekšējo komentāru gribēju lūgt god. Indulgenci precizēt viņa uzskatus par realitāti un tās izzināmību, jo tas man, iespējams, ļautu labāk saprast viņa šeitan paustās simpātijas pret intervēto čuvaku, tas arī viss.