Ieķiķināju par Aleksandra Lauriņa interviiju iekš RL. Man pašam tā tīniski patīk, ka lietas sauc īstajos vārdos, nepiemeklējot ko no bagātīgā to leģitimitāti palielinošo maskvārdu krājuma. No otras puses patiesi jābūt pašpārliecinātam miljonāram, lai uz pasauli raudzītos tādu, kāda tā ir, neizskaistinātu, un to mierīgi pieņemtu. Vai svētajam. Pārējiem, tā kā tie nav ne miljonāri, ne svētie, vieglāk realitāti pieņemt caur pasaciņas prizmu, turpinot spēles, kuras spēlē cilvēki.