Ieķiķināju par Aleksandra Lauriņa interviiju iekš RL. Man pašam tā tīniski patīk, ka lietas sauc īstajos vārdos, nepiemeklējot ko no bagātīgā to leģitimitāti palielinošo maskvārdu krājuma. No otras puses patiesi jābūt pašpārliecinātam miljonāram, lai uz pasauli raudzītos tādu, kāda tā ir, neizskaistinātu, un to mierīgi pieņemtu. Vai svētajam. Pārējiem, tā kā tie nav ne miljonāri, ne svētie, vieglāk realitāti pieņemt caur pasaciņas prizmu, turpinot spēles, kuras spēlē cilvēki.
Nu ja. Un visā Eiropā cilvēki devās kā kustoņi uz kaujamo solu, kur tos veda miesnieki — ķeizari, ķēniņi un citi varasvīri un karavadoņi, un visu ticību garīdznieki, svētīdami tos un spiezdami nepatiesi zvērēt, ka «zemes virsū, gaisā un uz jūras» utt. Savukārt Šveiks tikai īsi un neakadēmiski (jo neorientējās tēmā, par kuru runāja) konstatēja, ka cilvēku slepkavošana ir un paliek tikai un vienīgi cilvēku slepkavošana: uz pagaidu krusta, zem kura atdusējās tas, kas bija palicis pāri no feldkurāta, otrā rītā parādījās šāds kapa uzraksts: Kas varēja ķert mūs, tas tevi sitis, Tu mums to solīji, bet dievam patika, Ka debess svētība uz tava paura krita Un slapjums vien tik pāri palika. Bet protams tas, ka Austroungārijas sabiedrotie tomēr nebija Krievija un Anglija, kardināli maina kopainu un mūsu attieksmi pret feldkurāta Kaca mocekļa galu. :)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kas varēja ķert mūs, tas tevi sitis,
Tu mums to solīji, bet dievam patika,
Ka debess svētība uz tava paura krita
Un slapjums vien tik pāri palika.
Bet protams tas, ka Austroungārijas sabiedrotie tomēr nebija Krievija un Anglija, kardināli maina kopainu un mūsu attieksmi pret feldkurāta Kaca mocekļa galu. :)