Lai Parīzes universitātē varētu kandidēt uz doktora grāda iegūšanu, bija nepieciešams nokārtot vairākus zemākas pakāpes pārbaudījumus. Grūti viennozīmīgi apgalvot, taču visticamāk, tas bija pirmā nopietnā eksāmena - determinatio - rezultāts, kad students kļuva par bakalauru.

Pirms determinatio bija vēl divi pārbaudījumi. Vispirms studentam bija veiksmīgi responsiones laikā jāiztur diskusiju ar metru. Debates norisa decembrī pirms gavēņa, bet gavēņa laikā - pats eksāmens. Ja students pārbaudījumu nokārtoja, viņš tika pielaists pie ехаtеп determinatium jeb baccalariandorum, kurā tam bija jāpierāda, ka atbilst statūtu prasībām, jādemonstrē obligātās literatūras un autoru pārzināšanu, beigu beigās atbildot uz visiem metru komisijas jautājumiem.

Gavēņa laikā kandidāts nolasīja vairākas lekcijas, atbildot uz jautājumiem un pierādot savu piemērotību akadēmiskajai karjerai. Lekcijās topošais metrs atgriezās pie kādas no zināmākajām universitātē notikušajām diskusijām. Savu iespēju robežās viņš apkopoja apspriežamās tēmas materiālu, sakārtoja loģiskā secībā pret viņa pozīciju izvirzīto argumentāciju, noformulēja to tēžu veidā. Pēc tam izklāstīja argumentus, kas bija viņa paša skatījuma pamatā, un ķērās pie doktrināla skaidrojuma, kas lielākā vai mazākā mērā izrietēja no apspriežamā jautājuma. Tā bija determinatio otrā un svarīgākā daļa. Disputu beidza, secīgi atspēkojot katru oponentu izvirzīto tēzi. Determinatio akts, ko pierakstīja kāds no metriem vai īpašs eksaminācijas komisijas sekretārs, bija disputa galamērķis.

Kad students izteicis vēlmi kļūt par doktoru, viņa consiliarius (metrs, kuram bija uzticēts gādāt par konkrētai nācijai piederīgiem studentiem), aizveda studentu pie rektora, kam tas svinīgi zvērēja, ka līdz šim godprātīgi pildījis visu universitas kārtības rullī noteikto, akurāti kārtojis visus iepriekšējos pārbaudījumus, nekad nav mēģinājis piekukuļot eksaminācijas komisijas locekļus, špikojis vai kā citādi šmucīgi uzvedies. Ar to students kļuva par grāda kandidātu. Nedēļā pirms eksāmena kāds no metriem kandidātu aizveda pie katedrāles arhidiakona, rekomendējot viņu kā spējīgu izturēt pārbaudījumu. Eksāmena dienas rītā kandidāts, vispirms piedalījies Sv. Gara misē, stājās doktoru kolēģijas priekšā un saņēma divus literatūras fragmentus komentēšanai. Tad devās uz savu mītni un gatavoja uzdotā materiāla komentārus, kurus vakarā bija publiski (visbiežāk, katedralē) jānolasa doktoru komisijas priekšā, arhidiakona klātbūtnē (tam gan nebija tiesību kā iejaukties procesā). Pēc komentāru nolasīšanas, doktori sāka uzdot jautājumus, bet kandidāts atbildēt, līdz komisijai vairs nebija, ko vaicāt, un tā devās uz citu telpu balsot. Šo pārbaudījumu nokārtojis, kandidāts kļuva par licenciātu, taču lai saņemtu doktora goda nosaukumu un tiesības pasniegt, tam nācās kārtot publisku eksāmenu. Eksāmena dienas rītā viņš svinīga gājiena priekšgalā devās uz katedrāli, kur teica runu un nolasīja tēzes, bet pēc tam cītīgi aizstāvēja savas tēzes pārējo studentu un metru kritikas krustugunīs - pirmo reizi pildot universitātes disputa metra lomu. Disputam beidzoties, arhidiakons svinīgā ceremonijā pasniedza kandidātam licenci, kas ļauj pildīt pasniedzēja pienākumus universitātē, kā arī atbilstošas regālijas: katedru, atvērtu grāmatu, zelta gredzenu, tiesneša cepuri vai bereti.

Nākamais bija doktora eksāmens, kuru veiksmīgi nokārtojis, licenciāts kļuva par doktoru. Arī šim pārbaudījumam bija vairāki etapi, no kuriem pats svarīgākais bija virknes komentāru sagatavošana, nolasīšana un atbildēšana uz eksaminācijas komisijas (visbiežāk četri metri ar universitātes kancleru vai vicekancleru vadībā) jautājumiem. Kad šīm dzirnām veiksmīgi bija iziets cauri, pēc pāris dienām kanclers svinīgā ceremonijā (kas ietvēra sevī arī īpašu kandidāta nolasītu lekciju - collatio, - kas jau bija tīrā formalitāte) pasniedza tam doktora licenci. Aptuveni pēc gada topošais doktors piedalījās svinīgā intelektuālā diskusijā, bet nākamajā dienā, Boloņas conventus atbilstošas inceptio laikā teica visas fakultātes priekšā inaugurācijas runu, pēc kuras saņēma doktora grāda īpašniekam pienākošās regālijas.