Zināmas zināšanu un prasmju pārbaudes formas pastāvējušas cilvēku sabiedrībā vienmēr. Senajā Ēģiptē valsts eksāmenam bija pakļauti visi hemūnisuti, nosakot, kādā profesijā turpmāk tiem būs būt; Senajā Ķīnā eksāmenu sistēma bija izstrādāta jau ap 1115. gadu p.m.ē.[1], kad par ierēdni vai virsnieku varēja kļūt tikai ja sekmīgi nokārtots standartizēts spēju un zināšanu pārbaudījums; Senajā Romā tika pārbaudītas gan maģistrātu, gan leģionāru[2] u.c. zināšanas un prasmes, nosakot to atbilstību veicamajiem pienākumiem, u.tml.
Arī viduslaiku Rietumeiropā XII-XIII gs. domskolas vai universitātes brīvo mākslu kursa absolventiem nācās stāties pasniedzēju kolēģijas (visbiežāk 9 vai 6 lektori) priekšā un atbildēt uz jautājumiem apgūtā kursa ietvaros. Mazliet vēlāk no šīs prakses attīstījās disputs, kurā studentam vajadzēja demonstrēt ne tikai to, ka uzmanīgi klausījies un atceras lektora teikto (zināšanu apguve ritēja mutiski), bet prot arī argumentēti pamatot un aizstāvēt apgūtos postulātus. Tā kā rakstītprasme nebija obligāti apgūstamo prasmju sarakstā, to pārbaudīja atsevišķi. Bet dažkārt nepārbaudīja, jo galvenais bija prasme iegaumēt un atkārtot. Augstākajās fakultātēs pārbaudījumu kā tādu nebija, vai arī ja bija, tad visai formāli - absolvents ieradās lektoru kolēģijā parunāt vairāk par dzīvi, ne tik daudz par zinātni (nu saki, Klaus, kāpēc tev nekādi nesanāk labu dzeju rakstīt latīniski?). Attiecīgi, visus viduslaikus viena no lielākajām Baznīcas praktiskajām problēmām bija priesteru un mūku zemais izglītotības līmenis (kas saprotami pie uzstādījuma, ka primārais ir ticība un priestera/mūka kalpošanas kvalitāti nosaka tieši ticība un orientēšanās Svētajos Rakstos, nevis seno valodu, loģikas un matemātikas zināšanas), jo laju vēl lielākā tumsonība nebija tās kompetencē un interešu lokā. Zinām fantastiskus klēra analfabētisma piemērus, arhīvi pilni ar Baznīcas hierarhu aicinājumiem likvidēt intelektuālo tumsību.
Tāpēc ar laiku atsevišķos klosteros sāka uzņemt tikai pēc kandidāta iztaujāšanas, savukārt domskolās, kuras sagatavoja ierindas garīdzniekus, uz kūriju instrukciju pamata laika gaitā tika izstrādāts zināms prasību minimums (orientēšanās tās vai citas grāmatas saturā, jāprot citēt Baznīcas tēvus, jāzina noteikumus u.tml.), ko būtu jāzina topošajam garīdzniekam. Arī universitātēs veidojās pārbaudījumu sistēma no gadu desmitu un simtu laikā uzkrātajiem dažādu instanču (vecās profesūras, inspektoru, mecenātu) ieteikumiem, norādēm par to, kas jāzina studentam un ko jājautā, pārbaudot, lai konstatētu, vai viņš mācību vielu apguvis pilnībā un nu cienīgs stāties līdzās iztaujātājiem kā līdzīgs līdzīgiem.
No otras puses, visi lieliski saprata, ka visu prasību apjomu izpildīt fiziski nav iespējams - tradīcija prasīja lasīt pārbaudes lekcijas dažādās disciplīnās, orientēšanos tādā literatūrā, kuru vairs neizmantoja mācību procesā u.tml. Attiecīgi, katru gadu eksaminatoru kolēģija no visas prasību gūzmas, balstoties uz jaunākajām vēsmām un veselo saprātu, atlasīja viņuprāt aktuālākos jautājumus, uz kuriem absolventam jāzina atbildes. Dažviet zinātniskā grāda ieguves eksāmens bija divkāršs: vispirms individuālais, kolēģijas priekšā, bet pēc tam publiskais disputs, piedaloties (ja vēlme) tajā arī citiem studentiem un mācībspēkiem. Līdz ar to "uz papīra" prasības pārbaudāmajam bija praktiski neizpildāmas, un nezinot patieso ainu, students no šausmām varēja sajukt prātā vai griezt vēnas, taču patiesībā pārbaudījumi bija grūti, taču izpildāmi. Iespējams, šajā metodē slēpās savs racionalitātes grauds: viduslaikos studenti daudz ceļoja (principā mobilākā sabiedrības grupa pēc tirgotājiem, zeļļiem un karakalpiem), pamācoties te vienā universitātē, te citā. Un, galu galā, kādā no tām izsakot vēlmi saņemt zinātņu grādu. Tad nu šādi students tika "piezemēts" - skolā, kurā viņš vēlējās aizstāvēt savas tiesības uz grādu, pirms aizstāvēšanās vismaz pusgadu vajadzēja pagrozīties, iejusties, noskaidrot vietējo specifiku, kas un kā. Nevarēja tā pa vieglo paerasmusēties: iebraukt ar mugursomu plecos, pāris nedēļas pagrozīties un doties tālāk ar universitātes diplomu kabatā.
Rezumējot, bija zināmi intelektuālās attīstības līmeņa pārbaudījumi iestājoties korporācijā (klosterī, universitātē), virzoties augšup iekšējā hierarhijā (investitūra, pāreja augstākā mācību kursā), taču tie nebija eksāmeni mūsdienu izpratnē. Tās drīzāk bija pārrunas - pasniedzēji iztaujāja par to, kas viņiem šķita tai brīdī svarīgs - nebija izstrādāta jautājumu kopuma, kas aptvertu visu mācību programmu, kuras arī kā tādas nebija, - eksāmens ritēja mutiski, atzīmju nebija. Eksāmeni un pats jēdziens "eksāmens" parādās XVI gs. līdz ar nacionālo valstu parādīšanos.[3][4] Valsts pamazām pārņēma patronāžu pār universitātēm (ja ne finansējot, tad pārraugot), bet iestādes pārraugošajai birokrātijai nepieciešami ir vienoti noteikumi, citādi nav nekādas skaidrības un katrs var noteikumus traktēt pa savam, apejot valsts varu, t.i. birokrātiju. Un līdz ar apstiprinātu mācību programmu rašanos, tām bija jāatbilst pārbaudījumi - kur iepriekš zināms, kas jāzina, - kas apliecināja, ka šī programma apgūta. Pārbaudījumus sāka kārtot rakstiski, lai pārbaudījuma darbs būtu dokuments, ko var pārbaudīt arī tas, kurš pašā eksāmenā klāt nav bijis. Tapa sistēma, kas vairāk vai mazāk atbilstoši darbojas līdz pat mūsu dienām.

----------
1 - http://www.archive.org/stream/chinesetheireduc00martiala/chinesetheireduc00martiala_djvu.txt
2 - http://www.guardian.co.uk/uk/2003/aug/11/artsandhumanities.arts
3 - Anglijā, kā jau nomalē, mazliet vēlāk - ap 1612.
4 - Jāatzīst, ka šis laiks hronoloģiski sakrīt ar jezuītu misiju Ķīnā un to visai populārajām atskaitēm par Ķīnas impērijas birokrātiskās mašinērijas uzbūvi, t.sk. eksāmenu sistēmu.