| Darbs, darbs, darbs. Ja pēcpusdienā vairs nesmidzinās un pacients aiztīsies, aiziešu pafočēt gaismiņas. Pirmajā Rīgas starošanas gadā bija vah-vah-vah! Pēc tam nākamajos gados ieslēdzās vidējam latvietim (kaut neesmu latvietis, mentalitātes jau aplam tuvas) sūdstasviss, ja nav kaut kas jumtu raujošs izdomāts. Bet tagad vienkārši priecājos - labi, ka vispār kas notiek labs.
Spriežot pēc tā, ko lasu par dievzemīti citu valstu blogotāju blogos (lai cik tas dīvaini ar nebūtu, daži zina par šo pasaules malu), tad vēsturē tā nesatricināmi iegājusi tikai kā vieta, kurā notiek popmūzfestivāls "Jaunais vilnis", daļa iedzīvotāju dzīvo vēl joprojām krievu-turku laika kategorijās un ar nostaļģiju atceras žīdu šaušanas laiku, dīvainu valdību un valsts bankrotu, un skaistiem galvaspilsētas svētkiem. Vai te kas cits notiek, pasaule pa lielam nenojauš. |
Pie tam, kas mainīsies, ja sākšu sevi pozicionēt kā hutu, tutsi, evenks vai jukagirs? Nekas, absolūti nekas manī nemainīsies. Līdz ar to neredzu šādam modelim ne mazāko sauso atlikumu. Otrkārt, jebkura kā viena izvēle no tā kokteiļa, kas rit manās dzīslās, būtu spļāviens sejā tiem senčiem, kurus neizvēlējos. Tā kā es vienkārši neizvēlos, kamēr vo citiem ir jāizvēlas, vai ar saukli "Latviju latviešiem" spļaut sejā savai vecvecmāmiņai krievietei, vecvecmāmiņai vācbaltietei, vecvecmāmiņai ebrejietei vai vecvecmāmiņai čangalietei, sakot, ka šīm te nav vietas? Grūša izvēle, ne? ;)