Atceros savas māmiņas smago vilšanos kur 90. gadu sākumā (vai 80. beigās), kad šī izdeva pusi algas par tikko kā pārizdoto "Vējiem līdzi" un šokā pēc tam dvesa: un ko es šai prastajā lubenē bērnībā saskatīju, aizgūtnēm sienaugšā lasīdama, ka visu mūžu alku to lasīt atkal un atkal?! Bet grāmata laba - tāda cietos vākos, pasmaga, kā reizi noderēja par mazu slogu, lai nofiksētu vienu vadu uz plaukta. Līdzīgi šobrīd raugos uz Velbeku, Vonnegūtu u.c. "koelju priekš nihilistiskākiem tīņiem", ko paziņas aizgūtnēm slavē - pa lielam šo autoru grāmatiņu vienīgā atšķirība ir nosaukums un, dažkārt, personāžu vārdi, - takš kādreiz aizgūtnēm lesīju, skrietin teciņiem skrēju, kad nākošais darbs tika pārtulkots un izdots. Laikam antidepresantu kūri jāizprasa kādam Hipokrata kalpam, citādi jau pašu sāk uztraukt, ka aizvien mazāk ir kas tāds, kas priecē.

Šonedēļ pašcenzūras rekords - 6 ierakstus deletēju tūdaļ pēc iepukstēšanas kā nerādāmus (nu lab, vienu man palūdza aprakstā iesaistītās personas, lai neiekultos nepatikšanās par valsts noslēpumu izpaušanu). Vēl pirms pāris gadiem izdzēstu pukstu vispār nebija.