Dievzemīte, man šķiet, ir ideāla vieta, kur eiropiešiem nodarboties ar zinātni. Protams, kādu humanitāro. Teiksim - mentalitāšu vēsturi. Nu nevis pētīt (ko pētīt te ir bezgalīgi daudz, jo nekas nav īsti pētīts, viss bērnu autiņos, taču procesu nopietni iebremzēs haoss arhīvos un bibliotēkās), bet tieši apstrādāt pētnieka jau savākto materiālu, domāt. 90. gadu dzirkstošā bohēma un skarbais bandītisms pagaisuši pagātnē, Rīga pārvērtusies par klusu un relatīvi tīru miegainu provinciālu pilsētiņu Austrumeiropā, kur ērti sēdēt pie Rītiņa pastellētā plastmasas galdiņa, malkot kafiju un šķirstīt pa mailu saņemtos (gods kam gods, ar interneta pieslēgumu te viss kārtībā) un svaigi izdrukātos materiālus. Dzīvokļu īre gan dārgāka, nekā Berlīnē vai Barselonā, toties kluss un nebūt nav tālu no Eiropas. Gaisotne arī uz pārdomām rosina. Tāda Latvijas nokija intelektuāļiem. Būs jāaizraksta par šo iespēju kamrādam uz Heidelbergu - šis jau kuro gadu mokās, nespējot uzķert stīgu, kā jutās, sajutās vecās impērijas aristokrātija un inteliģence kur Minhenē vai Berlīnē ap 1930. gadu, kad, sēžot kafejnīcā, vēroja pa logu uz ielām ar katru dienu vairāk dīvainus ļaudis brūnos kreklos un tērauda pārliecību acīs. Man šķiet, ka savā Heidelbergā viņs to tā arī nesapratīs.