(..) Kad latvietis laužas publiskajā telpā, viņš nāk ar savu taisnību. Un viņš iedomājas, ka visiem citiem tā jāpieņem, vēl vairāk – viņa redzējums ir pati vēlamā lietu kārtība un padoms ikvienam. Kognitīvā zinātne teiktu, ka mūsu iekļuve publiskajā telpā sastāv no trausliem pieņēmumiem, uztveres īpatnībām un maldiem, katrā ziņā – pārdzīvotajām traumām, kamēr socioloģija apgalvotu, ka to izveido šo traumu, maldu un pieņēmumu virzīta cilvēku mijiedarbe – nesaskaņas, strīdi, reti konfliktu noregulējumi; citiem vārdiem – sabiedrībā nav tiešas racionālas saistības starp mums kā atsevišķiem indivīdiem un visiem citiem kopā ņemtiem. Tieši tāpēc ir nepieciešama ieklausīšanās, uzmanība, vērīgums, pieklusināšana, kaut vai elementāra pieklājība – visas šīs īpašības, kuras standarta latvietim nepiemīt. Tāpēc viņš metas ārienē (politikā, sabiedriskās diskusijās, visādu padomju sēdēs un pat pie svinību galdiem), ar degsmi un ticību nest pareizo risinājumu, kas parasti ir vājš un ierobežots cilvēcisks redzējums. Piemēram, nesen kāds lielsaimnieks, braucot ar traktoru pa plašu lauku, paziņoja: “Ir pienācis laiks nolikt dīvāna zemniekus pie vietas.” Mēs arvien zinām citu pareizo vietu. Tomēr ikviens var gaidīt cieņu arī pret saviem maldiem, tāpēc žēl skatīties, kā latvieši publiskās diskusijās metas virsū viens otram ar saviem maldiem, atgaiņādami vienu beidzamo patiesību ar citu (savējo), atmezdami pret runātāju ar roku, šķiebjoties un viebjoties.

(..) Mums jāpārstāj raudzīties uz pasauli kā pozitīvu faktu kopumu, kur vērtība ir vienīgi uzdotiem ceļiem uz labāku. Mūsu neviltotās ieceres uzlabot pasauli (uzbūvēt gaismas pili, celt jaunas universitāšu pilsētiņas, veidot deviņus valsts nozīmes pētniecības centrus, beidzot reizi par visām reizēm noteikt Latvijai īstās prioritātes u.tml.) uzreiz ir jāaplūko arī kā maldu un ierobežotības formas, pār kurām jāraugās tālāk. Mūsu pasludinātās prioritātes, programmas un stratēģijas ir vien cirvja vērta paštaisnība, iedomība un lielība, ja nespējam apzināties to ierobežotību un ar pašu darbiem neesam pierādījuši ceļu uz labāku. Vislabākais veids, kā tuvoties publiskajai telpai, ir – bez pretenzijām, apzinoties sava viedokļa potenciālo šaurību un ierobežotību. Tad nav jāapvainojas uzreiz uz visu pasauli, ka tā nedanco pēc tavas stabules.

(..) Mums nav tik ļoti jānoņemas ar pārdzīvojumiem, kāpēc neviens negrib ieklausīties mūsu padomos, kurus mēs vispārībai dāļājam par velti, bet jāpārdomā šo priekšlikumu saturs un piedāvājuma veids. Mēs nevaram iedomāties lielāku trakumu kā pie latviešiem, kur visa nācija, puslīdz snauzdama aizkrāsnē, metas cits citu pamācīt un pēc tam pukojas internetā, ka neviens nevienu neņem galvā.

(..) Mums liekas, ka privātā sfēra ir vilku kapitālisms, bet publiskā sfēra – vājinieku koris. Tā sen vairs nav. Tirgus ir gluži civilizēts stadions, kur cilvēki sacenšas un pierāda sevi; sabiedrība ir nepārtraukts uzklausīšanas un salīdzināšanas process. Taču latviešiem vājus pašu darbus un konkurētspējas individuālos pierādījumus pavada cieša pārliecība mest savu dzīvesziņu citiem par paraugu un aklums un kurlums pret līdzcilvēku viedokļiem, kuri taču arī ir tādi paši pieņēmumi vai maldi. Šis tirgus pašnespēka un politiskās paštaisnības savienojums ir mūsu mūžīgo dusmu un neapmierinātības avots. Daudz labāk būtu, ja latvieši būtu pašspējīgāki un izlīdzinātāki, spētu mēroties un samēroties un necirptu visus pēc sava parauga. Pasaule nav ietērpjama vienā mētelī. Mazliet vairāk tolerances pret citu uzskatiem, mazliet vairāk paškritikas par saviem maldiem un vairāk drosmes un uzdrīkstēšanās būtu pirmie sociālās homeopātijas līdzekļi, ja kāds attapīgais iedomātos atvērt šādu aptieku blakus Brīvības piemineklim.

Pašnespējai tagad ir tik daudz pierādījumu gan privātajā, gan publiskajā telpā – vāja ražojošā ekonomika, liels bezdarbs, zema uzņēmība, apātija, negribēšana mācīties un uzdrīkstēties, ticības zudums savām ietekmēšanas spējām, ceļa jūtis “tautā” un grūtsirdība “inteliģencē”. Un nepārtraukti paštaisnības izvirdumi – pavaicājiet katram sliņķim, ko darīt, un viņš apbērs jūs ar laimes formulām (jauna valdība, jauns valdnieks, pareizās prioritātes, satriecoši svešas naudas ieguldījumi u.tml.). Nespēja rada vāju ekonomiku, apmātība – vāju politiku. Mums nav cita ceļa un ilgtermiņa stratēģijas kā vien stiprināt latviešu rīcībspēju un mazināt viņu trakumu (paštaisnību).

Tālis Tisenkopfs. Dzīvojot ar samierināšanos. // Rīgas Laiks. 05.2011.