Interesanti. Saskaņā ar tagad pieņemtajiem latviešu valodas pareizrakstības principiem, jāpārraksta Raiņa "Zelta zirgā" tēva stenēšanu "Es jau jūtu, es jau jūtu - aukstums velk no visiem kaktiem..." (tagadnes formā) uz "Es jau jutu, es jau jutu - aukstums velk no visiem kaktiem...", ko tāds neadvancētāks lasītājs var uztvert kā pagātnes formu. Tb tad vecākā dēla teiktais: "Ko tu muldi, vecais kraķi!" nebūt vairs nav nejauka un nepateicīga dēla neaudzinātības, slinkuma un nepateicības izpausme, bet gan gluži dabisks WTF?! - tipa, kuru parauj, ko tur vecais kādreiz jutis jaunībā un kāda joda pēc šo atmiņu dēļ nu jāatrauj pakaļu no dīvāna un jāvelkas durvis pārbaudīt?! Interesanti, manā bērnībā šo momentu skolotāji traktēja viennozīmīgi kā pierādījumu vecāko dēlu nejaucībai, bet kā tagad, kad frāzes nozīme mainījusies?
Ar prātu saprotu, bet mainīt pieradumus grūši (it sevišķi, ja apzinies, ka tas nevis ir, bet tikko kā izdomāts kā labāk). Grūti būt konservatīvam vecūksnim. :)
kas smieklīgi, pēc pāris gadu protestēšanas man pašai tas sāk patikt, jo nozīmju atšķirība tomēr ir uzkrītoša