| Pirms 3 nedēļām ievadīju sarunas, ka varētu kādu nedēļu brīvu paņemt - no pagājušā gada atvaļinājuma, kas neizmantots. No dižpacienta mārketbeibes (jau tas, ka kāds šamai iedevis mārketinga maģistra grādu liecina, ka augstākā izglītība šai zemē ir parodija) nikns bļāviens, ka nu nekādi, jo viss degot, viss brūkot. Momentā tika piektdienas pēcpusdienā iesūtīti materiāli "ASAP pirmdien vēlos redzēt maketu!" Nuss vēlamies mēs dzīvē daudz ko, tak trešdien savas 16 lpp samaketētas dabūja. Un čušš... visas liesmas kur pagaisa. Vienu nedēļu slinki paspēlēju e-pingpongu (ja pacients iedod absolūti nerediģētu tekstu, tak ik pa brīdim atrod savā tekstā jaunas un jaunas pareizrakstības kļūdas - šiim rodas sūri nostrādātas nedēļas sajūta). Pēc tam nākamā nedēļa aiziet bumbierus dauzot un prasot tirdzniecības daļai, lai iedod kādu darbiņu. Pa šo laiku nomainījušies gadalaiki, mēness fāzes, izpīpēts gana cigu, tikai ūbersteidzamais ASAP darbs, kura dēļ nevienu brīvdienu nevienam, tas kaut kur karājas gaisā kā 2012. gada pasaules gals - visi par to zin, aber vai pienāks, nezina. Degt tai durai elles ugunīs. Un skaidrāks par skaidru, ka ja no viņu puses būs pēc laika "uztaisi ātrāk, lai mani palaiž atvaļinājumā!", tad šajā galā atskanēs ellišķīgi smiekli ho-ho-ho! un tiks meklēts vismazākais iemesls, lai labu atdarītu ar labu. Dabas līdzsvaram. Tik aizdomas, ka šī par glupu, lai apjēgtu sēloņu un seku likumsakarību. Vo tā man iet. Varētu pasauli glābt, tautu no gara tumsības, kosmosa tāles iekarot! Bet es te ar glupām mārketinga durām cīnos, bumbierus dauzu, kaļu infantilus atriebes plāniņus, gatavojos brīvdienās kārtējo ugunsgrēku dzēst (idiotus/es, kas nemāk organizēt darbus, glābj tehniskais personāls virpojot virsstundas un brīvdienas). Bet gadi skrien kā stirnas. Un aizvien mazāk kam redzi jēgu. |